Zane Pudule
Viens no cilvēka organisma noslēpumainākajiem orgāniem ir ķermeņa „dators” – galvas smadzenes. Pilnībā izprast to darbības mehānismu nav izdevies pat gudrākajiem prātiem, un arī par līdz šim zināmo varētu sējumu sējumus pierakstīt. Taču kaut nedaudz ielūkoties, kas mums notiek galvā, palīdz neiroloģe, LU Medicīnas fakultātes profesore Dace Bērziņa.
Smadzeņu oficiālo definīciju izlasīju šādu: centrālās nervu sistēmas daļa, kas atrodas galvaskausā, regulē organisma fizioloģiskos procesus, nosaka izturēšanos un darbību. Varētu teikt, ka tas ir ķermeņa centrālais dators?
Jā, apmēram. Patiesībā tā ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma. Man pašai pat būtu grūti atrast, izdomāt pavisam precīzu, vispatverošu definīciju.
Ja smadzenes regulē fizioloģiskos procesus, vai tas nozīmē – ja man kaut kur ķermenī ir traucējumi, tad var būt „vainīgas” arī smadzenes vai sakari ar tām, nevis konkrēts orgāns vai ķermeņa daļa?
Ir somatiskā nervu sistēma, ko varam kontrolēt paši, un ir autonomā nervu sistēma, kuru mēs nevaram kontrolēt. Autonomā nervu sistēma dod signālu, ka mums kaut kas nav kārtībā. Caur autonomo nervu sistēmu aiziet vesela virkne ķēdes reakciju, kas liek tieši šajā vietā kaut kam veidoties, risināties. Kaut vai iekaisuma gadījumā: mēs ieraujam skabargu, un organisms uz to kaut kā reaģē, sākot jau ar specifiskajām šūnām, imfocītiem, kas ir asinīs. Taču arī paši limfocīti izdala specifiskus mediatorus, vielu, ko savukārt uztver nervu galiņi. Tie ir visur, bet galvenokārt asinsvadu sieniņās, iekšpusē, endotēlijā. Un tieši šie nervu galiņi ir tie, kas pieder pie veģetatīvās nervu sistēmas, un caur veģetatīvo nervu sistēmu aiziet impulss uz galvas smadzenēm, specifiskiem centriem, kas savukārt tālāk regulē gan sirdsdarbību, gan to, vai asinsvads paplašināsies vai sašaurināsies, vai mums pastiprināsies elpošana, asinsrade. Aiziet vesela ķēde, un, jo dziļāk roc, jo dziļāk var aizrakt! (smejas) To visu dēvē par neirohumorālo regulāciju. Caur nervu sistēmu un asinsvadiem mēs regulējam visa organisma darbību.
Un tas notiek netveramā ātrumā?
Jā. Arī mēs paši taču daudzas lietas darām automātiski, piemēram, atraujam roku no karstas virsmas. Mums ir receptoriņš, kas ir ādā, mēs sajūtam karstumu, informācija pa nervu aiziet uz galvas smadzeņu garozu, ir speciāls centrs, kur ir jušanas zona. Šī informācija iet arī caur smadzeņu apvidu talamus, un talamus dod mums signālu, ka roka ir jāatrauj. Jau no turienes sākas reakciju ķēdīte, kas aiziet uz muguras smadzenēm un tālāk pa nerviem uz muskuli, lai roku atraujam. Apmēram tā darbojas neapzinātie, zemgarozas refleksi. Apzinātai reakcijai ir cits loks, sajūta aiziet uz smadzeņu garozas jušanas laukiem. Tad mēs sajūtam – kaut kas kož, paskatāmies – ā, ods. Nu, un tad jau pieņemam lēmumu – nelikties ne zinis, nosist vai aizdzīt.
Vingrinot fizisko ķermeni, vingrinām prātu
Tātad smadzenes darbojas abos virzienos – gan uzņem un pārstrādā informāciju, gan raida signālus. Vai tad nav arī tā, ka, trenējot ķermeni, trenējam smadzenes?
Tieši tā tas arī ir. Piemēram, bērniem – mēs viņiem liekam strādāt ar pirkstiem: zīmēt, veidot, lipināt. Kāpēc tas ir svarīgi? Pirkstiņu jušanas zona atrodas turpat, kur sejas jušanas zona. Tad pa vidu ir viena rieva, aiz kuras ir arī motorā zona. Un tad, kad bērniem liekam darboties ar pirkstiem, mēs liekam viņiem labāk sajust, turklāt ļoti tuvu motorajai zonai atrodas runas centrs. Tātad šādi mēs veicinām ne tikai taustes izjūtu, bet arī runu!
Labs piemērs ir insulta pacienti. „Sadraudzība” ir arī starp abām smadzeņu puslodēm. Ir pierādīts, ka, kustinot kreiso roku, arī labajā uzlabojas asinsrite, un tas pats ir arī neiromotorajā ziņā. Mēs sakām pacientiem: nemēģini kustināt tikai paralizēto roku, bet arī veselo, jo tas dod impulsu uz otru puslodi un atveseļošanās ir salīdzinoši labāka.
Bet otrādi – vai ar smadzenēm, apzinātā veidā, varam kontrolēt ķermeni? Piemēram, cilvēks noskaņojas, ka nesaslims.
Arī tas ir pareizi. Par jūsu minēto sevis noskaņošanu uz pozitīvo – ir tā saucamie laimes hormoni, tiem ir saistība ar acetilholīnu, savukārt acetilholīns regulē veģetatīvās reakcijas un pat to, kā mūsu organismā veidojas imūnsistēma, ja skatāmies tālāk. Serotonīns, enkefalīni, epinetrīni, kas skaitās labo izjūtu jeb pozitīvo emociju hormoni, veicina acetilholīna un visu glikokortikoīdu veidošanos, un tas savukārt veicina labas imunitātes veidošanos.
Savukārt tad, kad ir depresija, darbojas citi hormoni, kas to visu nomāc, arī imūnsistēmu, tāpēc arī saslimstam. Tas labi redzams arī onkoloģijā: viena slimība, viena stadija, pacienti ir vienādā stāvoklī, taču tas, kuram būs labs atbalsts, kuru uzmundrinās un teiks – viss kārtībā, tu mums esi vajadzīgs, viss būs labi – tas nereti izveseļojas, bet otrs tiek ārstēts tieši tāpat, bet viņš ir nomākts, ar bezcerības sajūtu un – neizveseļojas.
Esmu pati bijusi klāt arī ļoti smagā stāvoklī esošiem pacientiem, kurus ieved slimnīcā ar dažādām saslimšanām, traumām, un tie, kas ļoti, ļoti grib dzīvot, parasti izdzīvo. Un pat pēc smaga insulta no slimnīcas aiziet patstāvīgi, tā sakot, uz savām kājām, nevis ratiņkrēslā. Ir arī pretēji gadījumi, piemēram, kāda kundze jau krietni gados smagi saslima, un meita burtiski pierunāja viņu braukt uz slimnīcu, bet pati sirmmāmiņa tikai teica: nu ļaujiet taču man aiziet! Un tiešām – pagāja diennakts, un, lai kā viņu ārstētu, viņa vienkārši izdzisa. Tā ir – cilvēks ar savām domām šo lietu var ietekmēt. Arī joga un tamlīdzīgas prakses pierāda, ka domām ir liela vara.
Daudzi mūsu onkoloģiskie pacienti dodas uz Tibetu, kur mūki ar viņiem strādā un dod stimulu izārstēties.
Nereti lasīts – galvenais ir izveidot smaida grimasi, jo smadzenēm atšķirības nesot, tās to uztverot kā labas pašsajūtas izpausmi. Vai smadzenes tiešām neatšķir īstu smaidu no mākslīga?
Nedomāju, ka tas tā ir… Runājot par smaida grimasi – mūsu dabīgais smaids nāk ar pozitīvām emocijām. Te jau atkal ir runa par neiromediatoriem – vai te vairāk ir pozitīvais, vai negatīvais aspekts, respektīvi, vai smaidām tāpēc, ka labi jūtamies vai arī tas ir mākslīgi uzspiests smaids.
Njā, tad jau visas lielveikalu pārdevējas, kuras smaida nevis tāpēc, ka vēlas smaidīt, bet izpildot priekšniecības pavēli, būtu ļoti laimīgas…
Būtu pilnīgā eiforijā! (smejas) Taču es nedomāju, ka piespiestais smaids mums ko dod. Cita runa gan ir par to, ka mūsu kultūrā mēs esam aizmirsuši smaidīt, iziet no mājas, noskaņojoties – man šodien ies labi, es šodien jūtos labi! Ir valstis, kur cilvēki smaida vairāk. Tas nenozīmē, ka viņiem tiešām klājas labāk, iespējams, tā ir zināma maska, norobežošanās no negatīvā, taču arī šis mazais atslēgšanās brīdis, kad nedomāju par slikto, jau ļauj man kaut nedaudz producēt laimes hormonus.
Daudzveidīgi, bet normas robežās
Kas smadzenēm ir kaitīgs? Alkohols, pārpūle?
Ir tāds labs teiciens – viss ir labs, bet ar mēru. Un ir vēl viens – tu vari visu, bet ne viss tev der! (smejas)
Negatīvi smadzeņu darbību ietekmē uzbudinošie un apreibinošie narkotiskie līdzekļi, par ko maz runā, bet ko diemžēl lieto arvien vairāk cilvēku. Protams, smēķēšana, alkohols atstāj iespaidu. Bet kaitīgi ir arī sēdēt mājās un neiet pastaigāties, jo mūsu smadzenēm galvenās lietas, kas ir vajadzīgas, ir skābeklis un glikoze. Tāpēc ir nepieciešama normāla asinsrite, ir vajadzīgs svaigs gaiss, ir vajadzīgs pilnvērtīgs uzturs – ne tik daudz saldumi un taukvielas ir svarīgi, bet uztura daudzveidība – no visa pa druskai!
Kaitē viss, kas ir par daudz – vienveidīgs ēdiens, ilgstošs skābekļa trūkums – kad pārāk ilgi sēžam telpās, īpaši ar plastmasas logiem.
Arī stress kaitē, negulētās naktis, laika periodi, kad pārāk maz ir adekvātās atpūtas.
Vai tiesa, ka smadzenēm var būt pat krietni lieli fiziskie bojājumi, bet viņas tāpat var darboties bez jūtamiem traucējumiem?
Jā, tā ir taisnība. Stāsts no dzīves – man bija viena paciente, kurai gandrīz sestā daļa no smadzenēm bija audzējs, bet neiroloģiski nekādas izteiktas simptomātikas nebija, izņemot galvas reibšanu un vienā pusē neiroloģiski patoloģiskos refleksus, citādi viss funkcionēja, viss bija kārtībā! Zinu, ka kundzi operēja un tiešām ceru, ka nu viss ir pavisam kārtībā.
Tātad smadzenes spēj kompensēt bojājumus, tām piemīt šādas spējas. Tomēr kādreiz mēdz būt sīks bojājums, bet konkrētā centrā, piemēram, runas centrā, un pacients vairs nevar ne parunāt, ne parakstīt. Tādēļ būtiska ir bojājuma dislokācija.
Sakiet, kas īsti ir smadzeņu satricinājums? No vienas, tas, šķiet, ir gana nopietni, no otras – tas liekas tik bieži dzirdēts termins un bieži sastopama parādība, ka šķiet – ai, nekas tur nav, paguļ pāris dienas un staigā vesels.
Pēc teorijas smadzeņu satricinājums ir galvas smadzeņu trauma, kurā neveidojas makroskopiski nervu sistēmas bojājumi, bet mikroskopiski, pašā šūnā ir kaut kādas izmaiņas. Domāju, ka tā arī ir, un ir izmaiņas gan membrānā, gan citur, jo kāpēc gan pēc smadzeņu satricinājumiem nereti veidojas epileptiskas formas lēkmes?
Tātad teorētiski tā ir galvas smadzeņu trauma, kurā cilvēks zaudē samaņu, kaut uz pāris sekundēm, pēc kuras ir arī galvassāpes, bet nav novērojami nekādi makroskopiski nervu struktūras bojājumi.
Un vemšana? No kā tā?
Katra nervu šūna ir ar savu elektrisko potenciālu, tātad viņa ir drusciņ satricināta, kļuvusi jutīgāka un dod kaut kādu impulsu arī uz citām šūnām, ir pati jutīgāka pret citiem impulsiem. Ar to mēs varam izskaidrot reiboni un arī vemšanu, jo acīmredzot tiek kairināts attiecīgais centrs.
Vai jebkura galvas trauma atstāj kaut kādu iespaidu?
Ja ir viegls sasitums, tad nē. Lai gan uzskata, ka pēc sestā galvas sasituma var runāt par galvas smadzeņu satricinājumu, un var būt arī epileptiskas formas lēkmes. Taču tas viss ir nosacīti.
Un kā ar mūsdienu tehnoloģijām, dažādiem laukiem un viļņiem, kam ikdienā esam pakļauti – tie mūs kaut kā ietekmē? Piemēram, runāšana pa mobilo tārluni – ik pa laikam tiek ziņots, ka tas ir ļoti kaitīgi, pēc tam –nē, nieki vien esot.
Latvijā tas tiek noklusēts, bet runāšana pa mobilo tālruni galvas smadzenes ietekmē gan. Droši vien esaat pamanījuši: ja runājat ilgāk, šķiet, ka sakarst viena galvas puse. Taču tā nav šķietamība, tas patiešām notiek – galva sakarst magnētisko lauku iedarbībā. Arī galvas smadzenes. Tāpēc labāk runāt brīvroku sistēmā. ASV par so jautājumu jau runā skaļāk, mēģinot pierādīt, kā dēļ mobilajiem tālruņiem ir palielinājies galvas smadzeņu audzēju skaits. Mūs ietekmē arī citas jaunās tehnoloģijas, jo mēs jau praktiski dzīvojam to tiešā ielenkumā.
Atpūta svarīga arī smadzenēm
Kā vislabāk ir smadzenes atpūtināt?
Smadzenes darbojas visu laiku, taču apzināti „darbināt” nepārtraukti mēs tās nevaram, piemēram, bezgalīgi daudz stundu lasīt, uztvert informāciju. Vislabākā atpūta ir miegs, kad varam visu aizmirst, no visa atslēgties. Nākamā iespēja ir meditācija – tiem, kam tas izdodas. Var paklausīties labu, tīkamu mūziku, paadīt, paskatīties kādu neitrālu, „nedomājamu” filmu. Ne jau vienmēr jāsēžas nopietnu seju jogas pozā, rokas augšā, un nu tik meditēs. Daudziem tas, vismaz uzreiz, neizdodas, un tad ir tikai vilšanās. Vienkārši vajag atrast sev tīkamu, relaksējošu nodarbošanos, kas ļauj atslēgties. Reizēm pietiek pat ar 15 minūtēm.
Man ir kolēģi, kas strādā uzņemšanas nodaļā, un tieši par šomomentu ir stāstījuši: reizēm mēdz būt ļoti agresīvi pacienti, kas kliedz, draud. Liekas, ka viss, vairs nevari izturēt, jāmūk prom! Tad es ieslēdzos savā kabinetā, pāris reizes uz datora salieku populāro pasjansu, un pēc dažām minūtēm izeju no kabineta kā pilnīgi cits cilvēks, vairs neko neņemot galvā!
Negatīvās situācijas mūsos „nosēžas”, un jautājums – kas tad no tā cieš? Tuvākie, mīļākie cilvēki, uz kuriem „izlādējamies”, un kuri nu gan nepavisam pie tā nav vainīgi! Tādēļ noteikti vajag atrast veidu, kā atslābināties.
Taču tomēr – ja jau smadzenes darbojas nepārtrauktā režīmā, kāpēc pēc noteikta laika perioda mēs informāciju vairs neuztveram?
Visam organismam nepieciešama normāla vielmaiņa, normāla atpūta.
Kāpēc smadzenes vairs kaut ko neuztver – nervu šūna izdala acetilholīnu. Kad mēs mācāmies, šūna to izdala vairāk, un tajā mirklī ir vajadzīga arī lielāka enerģija, lai varētu to sintezēt un veidot.
Tad tāpēc arī pēc saspringta garīga darba tik ļoti gribas ēst – tāpat kā smaga fiziska darba!
Tieši tā, tam ir loģisks iemesls – smadzenes pieprasa enerģiju, bet enerģija rodas no glikozes. Un, kad mums pietrūkst skābekļa, glikozes, kad nesintezējas holīni, mēs nespējam vairs uztvert informāciju. Jo holīns ir tas, kas vienai nervu šūnai liek dot impulsu uz otru, un tālāk uz atmiņas šūnām, kur informācija tiek saglabāta.
Vai tā ir, ka cilvēka atmiņā patiesībā glabājas itin viss, ko viņš redzējis, dzirdējis, piedzīvojis, un ka to ar zināmu metožu palīdzību var „izvilkt ārā”?
Jā, tā ir, taču mēs atceramies sev būtiskākās lietas. Taču jebkura informācija tiek saglabāta, un tā veido mūsu personību. Tāpēc ar tiem cilvēkiem, kuriem bijuši īpaši negatīvi pārdzīvojumi (piemēram, viņi bērnībā pieredzējuši ļaunprātību), strādā psihologi, lai šo negatīvo kaut nedaudz pavērstu uz pozitīvā pusi.
Ne visu var sataustīt un izrēķināt
Smadzeņu pētnieki joprojām īsti nevarot izprast, kā notiek tieši radīšanas process. Arī zinātnieku aprindās tiek atzīts, ka smadzenes uztver informāciju arī no ārpuses, no kopējā informācijas lauka, piemēram.
Eksistē lietas, ko mēs vēl neizprotam, nezinām. Ir garīgā pasaule. Mums pašiem ir piecas maņas, taču pilnībā pieļauju, ka ir vēl kādas dimensijas, vēl kādas maņas, kuras mēs īsti nezinām. Pieļauju arī, ka ir domu spēks. Un telepātija arī nav nekāds brīnums – tā reāli eksistē. Teju katram taču ir gadījies to piedzīvot, piemēram, iedomājamies par kādu cilvēku, un viņš tajā pašā brīdī piezvana. Visspēcīgāk tas izteikts dvīņiem, viņi ļoti labi jūt viens otru pat lielā attālumā.
Nuja, mums taču ir bezvadu televīzija, bezvadu internets, radio, un mums tas liekas normāli.
Es neizslēdzu, ka mums ir kopēja informācija. Iespējams, ka te ir tikai mūsu miesa, bet garīga pasaule – citur. Es nespēju iedomāties, ka tad, kad sirds apstāsies, visas manas domas un dvēsele arī pazūd. Arī, strādājot medicīnā, esmu daudzkārt redzējusi cilvēkus aizejam viņsaulē, un vienmēr tajā brīdī jutusi, ka tieši tajā brīdī kāds ir blakus, kāds ir ienācis kabinetā. Un šie stāsti par gaismas tuneļiem, par to, ko cilvēki piedzīvojuši klīniskajā nāvē! Tas, kādēļ visi, kas to piedzīvojuši, pēc tam pilnībā mainās, kādēļ parādās neizskaidrojamas spējas – tas nav racionāli izrēķināms. Tādēļ es ticu vēl kādai, garīgai pasaulei, un arī tam, ka mūsu smadzeņu iespējas ir daudz lielākas, nekā mums šobrīd šķiet.
[maketējot atsevišķi]
Interesanti fakti:
* Smadzenes aizņem 2 % no pieauguša cilvēka svara.
* Smadzeņu garozas kopējā virsma ir 2 500 kvadrātcentimetri.
* Smadzenes patērē vidēji 20-25% cilvēka ieelpotā skābekļa.
* Smadzenes patērē vidēji 30% no cilvēka kopējās patērētās enerģijas.
* 10 minūtes bez skābekļa – un smadzenēs var rasties nopietni nervu bojājumi. Aukstums palēnina smadzeņu šūnu atmiršanu, tāpēc ir gadījumi, kad aukstā ūdenī slīkušiem cilvēkiem pat pēc 40 minūtēm nav konstatēti nopietni smadzeņu bojājumi.
* Smadzenēs nav nervu, kas ziņotu par sāpēm pašās smadzenēs. Tāpēc neirologi var veikt izmeklēšanu smadzenēs, kad pacients ir pie samaņas. Šādā veidā ārsts labāk var konstatēt smadzeņu problemātisko zonu.
* Izmeklējumos atklāts, ka smadzenes turpina ražot nervu šūnas visu dzīvi. Aktīvāk nervu šūnas vairojas laikā, kad tiek stimulēta smadzeņu darbība, tāpēc ieteicami ir dažādi prāta uzdevumi un treniņi.
______
Ja Jums bija saistošs šis ieraksts, tad Jums varētu interesēt arī šie ieraksti:
Kā palielināt smadzeņu šūnu daudzumu un uzlabot to darbību?
RB – esi gudrāks par savām smadzenēm!
______
RigaBrain jautājumi un atbildes
______
