Pārpublicēts no žurnāla “36,6C” 2010. gada maija numura.
Zinātniskās fantastikas filmās esam redzējuši, kā pustraki profesori slepenās laboratorijās rada iekārtas cilvēka intelektuālā potenciāla uzlabošanai. Iesēdina krēslā acīmredzamu tukšpauri, uzliek viņam galvā apjomīgu bandūru, no kuras uz visām pusēm karājas vadi, un norauj strāvas padeves kloķi. Pašķīst dzirksteles, telpā uz mirkli pazūd apgaismojums, un pēc brīža no krēsla pieceļas ģēnijs, kurš sekundes laikā spēj galvā sareizināt divus sešciparu skaitļus.
Izradās, smadzeņu darbību veicinošas tehnoloģijas ir realitāte un jau divus gadus pieejamas arī Latvijā. Protams, superspējas tās nesola, bet vieglāku galvu gan. Nolēmām pārbaudīt, vai tās darbojas.
36,6 ºC konsultants
Pēteris Urtāns,
Ergoterapeits, smadzeņu treniņu centra RigaBrain dibinātājs
„Pēc seansiem cilvēki parasti novēro, ka kļuvuši apķērīgāki, ir vieglāk koncentrēties, palielinājušās darba spējas un augusi pārliecība par saviem spēkiem. Viņi jūtas mierīgāki, miegs ir kvalitatīvāks, pazudusi trauksmainība un bailes,” apgalvo smadzeņu treniņu centra RigaBrain vadītājs un dibinātājs Pēteris Urtāns.
Dažkārt ļaudis smadzeņu treniņu kabinetu apiet ar lielu līkumu, jo radies maldīgs priekšstats par tajā notiekošo. Sagaida kaut ko zinātniskās fantastikas cienīgu, sak, iedarbosies uz smadzenēm ar elektriskās strāvas impulsiem, pasarg dies, kas var atgadīties! Patiesībā nekas tamlīdzīgs nenotiek.
Seansa laikā cilvēks atguļas ērtā krēslā un tiek apsegts ar pledu. Viņam pie galvas ar speciālu želeju piestiprina pāris sensorus – mērinstrumentus, kas fiksē smadzeņu aktivitāti, un uzliek austiņas. Tajās skan mūzika, bet tiklīdz sensori uztver nestabilitāti smadzeņu darbībā, skaņa uz īsu mirkli apraujas un atskan tikko dzirdams sprakšķis, līdzīgs tiem, ko ik pa laikam dzirdam, klausoties vecas plates. Tādā veidā smadzenes saņem signālu par to, ko tās tikko izdarījušas, un tiek iedarbināts pašregulācijas mehānisms. Organisma vadības centrs pats meklē veidu, kā atveseļot sevi. Salīdzinājumam, iedomājieties telpu, kurā valda piķa melna tumsa un atrodas vairāki cilvēki. Mēs neredzam, kur tie ir. Bet, ja katram no tiem kaklā pakārtu zvaniņu, tiklīdz viņi izkustētos, mēs varētu konstatēt to atrašanās vietu. Tāpat notiek ar mūsu smadzenēm. Seansa laikā tām ir iespēja savu darbību it kā novērot no malas.
Sprakšķus zinātnes valodā dēvē par spoguļsignāliem. Jo stabilāka nervu sistēma, jo mazāk tādu atskan. Pētera Urtāna praksē līdz šim bijuši tikai divi pacienti, kuriem piecu minūšu laikā nav atskanējis neviens sprakšķis.
Treniņi uzlabo centrālās nervu sistēmas darbību un caur to arī prāta spējas, emocionālo kontroli un psiholoģisko noturību.
Emocionālās un fiziskās traumas, ko dzīves laikā pieredzam, atstāj nospiedumus smadzenēs. Tie var rasties, vēl mammas puncī esot, ja viņa par kaut ko raizējas. Traumatiska var būt piedzimšana, no drošas, siltas un ērtas vides nonākot svešā un nezināmā. Vēlāk pēdas atstāj dažādi pārdzīvojumi.
„Izstiepies vai saraujies, bet 90 procenti no tā, kā reaģējam, rīkojamies, kādus lēmumus pieņemam, notiek automātiski. Mūsu rīcību diktē iepriekšējās pieredzes atstātie nospiedumi smadzenēs. Citiem vārdiem sakot, tās ir bailes. Ja no tām atbrīvojas, ir sajūta, ka nokritušas važas, kas līdz šim traucējušas pilnvērtīgi dzīvot. To var panākt ar smadzeņu treniņu, psihoterapijas un citu metožu palīdzību.
Reiz braucu ar mašīnu ārā no mazas ieliņas uz lielā ceļa, bija slikta redzamība, krūmi abās pusēs. Tieši tajā mirklī pa šoseju traucās cita mašīna, knapi izvairījos no sadursmes, izbīlis pamatīgs. Par šo gadījumu it kā aizmirsu, bet kolīdz atkal piesēdos pie stūres un izbraucu uz lielceļa, mani pārņēma paniskas bailes. Smadzenes sūtīja signālu: „Uzmanies!” Tajā dienā man bija vēl trīs avārijas situācijas, jo prāts visu laiku bija satraukts, nespēju atslābināties un koncentrēties. Ja šis nospiedums būtu saglabājies, manas dzīves kvalitāte būtu būtiski traucēta,” stāsta Pēteris Urtāns.
Smadzeņu treniņi nelīdzinās psihoterapijai, kur speciālists kopā ar pacientu analizē pagātnes pieredzi un soli pa solim aizrokas līdz baiļu cēlonim. To laikā vienkārši jāatslābinās un jāļauj smadzenēm pašām izdzēst nospiedumu. Process notiek neatkarīgi no mūsu gribas, seansa laikā var skatīties filmu vai pat gulēt.
Treniņus var apmeklēt jebkura vecuma personas. Sākot ar bērnu, kuram pietiek pacietības pusstundu mierīgi nosēdēt krēslā, skatoties multfilmu, beidzot ar večuku, kam galva balta kā ābele ziedonī. Eksperimentam izraudzījāmies dažādu vecuma grupu pārstāvjus – jaunu sievieti, vīrieti brieduma gados un kundzi pensijas vecumā.
Eksperimenta rezultātus varēja ietekmēt seansu skaits. Tādi katram dalībniekam bija trīs. Statistika liecina, ka 30 – 40 procenti cilvēku taustāmas, pozitīvas izmaiņas sajūt jau pēc pirmā seansa, taču pārējiem vajadzīgi vismaz pieci.
„Katrs seanss ir kā dimantiņš krājkasītē. Pat viens ir vērtība. Smadzenes ir saņēmušas informāciju par traucējumiem, piefiksējušas to un pašas turpina virzību uz stabilu stāvokli. Tā kā jauni neironu ceļi izveidojas tikai trīs līdz četru nedēļu laikā, pozitīvas izmaiņas var parādīties arī mēnesi vai pat pusgadu pēc šī seansa.
Grūtāk sasniegt stabilu stāvokli ir tad, ja ir kāds traucējošs faktors – sarežģījumi privātajā dzīvē, problēmas darbā, jebkas. Katrs seanss smadzenēm ir kā degvielas deva motorlaivai. Mēs to iedarbinām un sākam braukt. Ja nekādu traucēkļu nav, uzreiz sajūtam, ka sejā pūš vējiņš, un ātri virzāmies pretī galamērķim. Ja ir, sākam braukt un – buh! – apstājamies, izrādās, laiva ir piesieta pie doka. Smadzeņu treniņi rada tādu kā iekšēju dzinuli. Kamēr kavējošais faktors nav novērsts, var būt iekšējs nemiers. Ja striķi atsienam, beidzot izdodas atrauties no krasta. Ja to neredzam, turpinot seansus, motorlaiva uzņem ātrumu, un vai nu pārrauj striķi vai aizbrauc ar visu doku. Protams, no sākuma tā ātri nebrauc, jo astē karājas doks. Bet ar laiku, berzējoties pret ūdens virsmu, traucēklis sadalās,” skaidro smadzeņu treniņu vadītājs.
Neaizmirsīsim, ka arī saviem spēkiem varam tīri labi ieeļļot smadzeņu mehānismus. Regulāras fiziskās aktivitātes, veselīgs uzturs, tikšanās ar tuviem cilvēkiem, kvalitatīvs miegs un atpūta ir kapitālieguldījums mūsu veselības bankā.
Ieteikumi efektīvākai smadzeņu darbībai:
!Izmēģiniet arī jūs!
* Lietojiet uzturā olbaltumvielas saturošus produktus – pienu, biezpienu, sieru, olas, zivis, rīsus, garneles, jogurtu, liesu liellopu, jēru, putnu un cūkas gaļu.
* Atvēliet miegam vismaz 6 – 8 stundas.
* Bieži dzeriet tīru, negāzētu ūdeni.
* Vismaz trīs reizes nedēļā rodiet stundu laika fiziskām aktivitātēm. Izraugieties saviem gadiem, veselības stāvoklim un maciņa biezumam piemērotāko kustību veidu. Tas var būt gan sporta zāles apmeklējums, gan skriešana, nūjošana vai pastaigas pa tuvējo parku, mežu vai gar jūras malu.
* Ķemmējiet matus ar kreiso roku (ja esat labrocis), skrieniet atmuguriski, dariet jebko, kas atšķiras no jūsu ikdienas paradumiem. Šādi jūs aktivizēsiet parasti dīkstāvē esošās smadzeņu šūnas un stimulēsiet jaunu savienojumu veidošanos.
* Domājiet pozitīvi! Negatīvas domas kairina par rūpēm un raizēm atbildīgās smadzeņu zonas un veicina stresa hormonu izdalīšanos. Ja negatīvās domas nomāc jūs, pierakstiet tās un izdomājiet, ko darīt, lai tās novērstu.
Eksperimenta norise:
1. Eksperiments ilga divas nedēļas. Dalībnieki apmeklēja trīs seansus pie medicīnas speciālista Pētera Urtāna smadzeņu treniņu centrā RigaBrain. Pirmais no tiem bija 15, otrs – 30 un trešais – 40 minūtes garš.
2. Pēteris Urtāns deva visiem ieteikumus, kas veicina smadzeņu darbību. Līdztekus seansiem dalībnieki tos centās ievērot.
3. Visi iekārtoja dienasgrāmatu, kur katru dienu veica ierakstus par pašsajūtu un izmaiņām pēc seansiem.
4. Eksperimenta sākumā un pēc pēdējā seansa dalībnieki izpildīja testus, kas ļāva konstatēt galvenās problēmas. Beigās, salīdzinot abus testus varēja secināt, vai notikusi izaugsme un cerētie rezultāti sasniegti.
Izdodas uzlādēt iekšējās baterijas
Sūdzības pirms eksperimenta:
* Nogurums.
* Satraukums.
* Grūtības koncentrēties.
Mērķis:
Novērst trauksmainību un palielināt darba spējas.
Nikolajs Kuprijenko (53 gadi) ir krievu valodas skolotājs Rīgas Hanzas vidusskolā. Sākumā viņš uz piedāvājumu piedalīties eksperimentā raugās visai skeptiski un bilst, ka brīva laika esot gaužām maz. Diez vai beigās, liekot roku uz sirds, varēšot apgalvot, ka visu prasīto godam izpildījis. Uzzinājis, ka smadzeņu treniņu laikā sarežģītus galvas mežģus un „cietos riekstus” stundām ilgi risināt nevajadzēs, vien trīs reizes pagulēt ērtā izvelkamajā krēslā un paklausīties nomierinošu mūziku, piekrīt.
Mirkli pirms pirmā seansa Nikolajs stāsta: „Man katra darba diena ir ļoti saspringta – strādāju no pusastoņiem līdz četriem. Kad pārrodos mājās, jūtos pārguris. Man vēl jāsagatavojas nākamās dienas stundām, bieži vien jālabo skolēnu mājas darbi vai kontroldarbi. Pa nakti miegs ir caurs, pat guļot pa galvu maļas doma „Kā es to visu paspēšu?”, tāpēc mēdzu uztrūkties augšā. No rīta pamostoties, joprojām jūtos izsmelts un saspringts. Esmu domājis, ka vajadzētu nodarboties ar sportu, varbūt tad justos možāks un būtu vairāk enerģijas. Bet man ir sirds aritmija, tāpēc intensīva fiziskā slodze man nav ieteicama. Nevaru ne iet uz sporta zāli, ne skriet. Atliek garas pastaigas svaigā gaisā. Godīgi sakot, savā dienas kārtībā tām nevaru atrast laiku.”
Jau pēc pirmā seansa Nikolajs dienasgrāmatā raksta: „Lai gan pēc darba bija liels nogurums, seansa laikā jutos labi, spēju atslābināties, kas citos apstākļos parasti neizdodas. Pēc tam galva bija skaidrāka, kājas kādu laiku nedrošas. Vakarā pusstundu pat pastrādāju pie datora, lai gan parasti pēc tik saspringtas darba dienas man tam neatliek spēka.
Pamodos labā garastāvoklī, visu dienu jutos mierīgs, pat tad kad manu stundu vēroja mācību pārzine.”
Nikolajs novērojis, ka eksperimenta laikā naktīs guļot tik cieši kā lācis ziemas miegā, un no vismazākā troksnīša vairs netrūkstoties augšā. Agrāk bieži pa nakti pamodies divos vai trijos naktī un līdz rītam svaidījies no viena sāna uz otru un tā arī nav varējis no jauna iemigt. Tagad ceļas tikai ar modinātāja zvanu pussešos.
„Ievēroju arī Pētera Urtāna dotos ieteikumus. Nebiju dzirdējis, ka man kā labrocim, ķemmējot matus ar kreiso roku un darot citas neierastas lietas, aktivizējas smadzeņu šūnas, kuras līdz šim dusējušas svētā mierā, un palielinās smadzeņu potenciāls. Šo ieteicu vairākiem kolēģiem. Vairākums gan par to smējās, nezinu, vai ir izmēģinājuši”
Nikolajs priecājas, ka piekritis piedalīties. „Arī tagad rezultāti ir saglabājušies – vieglāk noskaņoties darbam, pazudušas ierastās bailes, ka kaut ko varu nepaspēt izdarīt, aizmirst par svarīgām lietām. Pēc darba vairs nav tik liela noguruma kā agrāk. Jūtos možs, ir motivācija darboties un labs garastāvoklis. Dakteris teica – lai uzturētu sevi labā formā, būtu vēlams reizi mēnesī nākt uz seansu, līdz rezultāti kļūst stabili. Ja tādas iespējas nav, vismaz cītīgi ievērot viņa dotos ieteikumus, mēģināt meditēt.”
Viņš piemetina, ka ar sevi vēl jāstrādā. Atmiņa reizēm pieklibojot. Dienā, kad tiekamies pēdējo reizi, viņš zvana, lai noskaidrotu, cikos īsti esam sarunājuši – četros vai piecos.
Pētera Urtāna komentārs:
Viens no priekšnoteikumiem, lai pēc iespējas ātrāk sasniegtu rezultātus, ir neko daudz negaidīt. Nikolajs sākumā bija noskaņots pat skeptiski, vienkārši ļāvās notiekošajam. Par spīti aizņemtībai viņš cītīgi ievēroja visus ieteikumus. Pieskaitāms pie 30 procentiem, kuri jau pēc pirmā seansa sajūt konkrētus rezultātus.
Ieteikumi turpmākajam:
* Atrast laiku fiziskajām aktivitātēm. Ja vēlas būt ar asu prātu apveltīts un darbīgs arī sirmā vecumā, jāsporto kā minimums trīs stundas nedēļā. Regulāri izkustoties, būs vairāk enerģijas un darbs veiksies ātrāk. Tā var būt pastaiga ātrā solī no mājām uz darbu.
* Lai cik saspringta būtu darba diena, kaut vai uz vienu minūti apstāties un sajust sevi šeit un tagad, ieklausīties sevī un savās sajūtās, nedomāt par darbu.
* Veltīt vairāk laika, lai satiktos ar sev mīļiem, tuviem cilvēkiem.
Arī neliels dullums ir laba zīme
Sūdzības pirms eksperimenta:
* Reizēm grūti aizmigt.
* Mēdz pazust sarunas pavediens. „Par ko mēs tikko runājām?”
Mērķis:
Ja ir iespēja darīt kaut ko savas veselības labā, tā noteikti jāizmanto.
Aina Pence (66 gadi) burtiski izstaro dzīvesprieku. „Jūtos lieliski,” viņa saka. Izrādās, laba oma ir lipīga, jo sarunas laikā tā kā tāds saules zaķēns pārlec arī pie manis. Raugoties viņas mirdzošajās acīs un plašajā smaidā, liekas, ka viņai dokumentos iespiests nepareizs dzimšanas datums – vismaz divdesmit gadi noteikti piemeloti klāt.
„Kā jau l
abs pensionārs nodarbojos tikai ar sevis pilnveidošanu un izklaidēšanu. Divreiz nedēļā braucu uz baseinu un trīs stundas veltu peldēšanai. Trīs reizes nedēļā ir nūjošana. Kopā ar nelielu kompāniju – visas esam dāmas labākajos gados – dodos uz Biķernieku mežu un trīs stundas aktīvi kustamies. Astoņos no rīta jau esam uz takas, ejam apkārt ezeram un baudām dabu. Kādreiz vāverīte atskrien ar mums apsveicināties, citreiz pāri galvām aizlido pīļu bars. Skatāmies, kā līgani ezerā šūpojas gulbju pāris. Šie pārgājieni ir prieks gan acīm, gan ķermenim. Pagūstu arī apdarīt visus mājas darbiņi, ciemos aizbraukt. Ja kādas raizes gadās, kaut kas pasāp, nekad nečīkstu. Nav jēgas. Neviens cits taču nepalīdzēs, pašam ar visu jātiek galā!
Godīgi sakot, iesaistoties eksperimentā, man konkrēta mērķa nebija. Jutos ļoti labi. Nospriedu, ka nekādu ļaunumu man tas nodarīt nevar, vienīgi labumu. Tas ir tāpat, kā vitamīnus lietot.
Pēc pirmā seansa nejutu pilnīgi nekādas izmaiņas. Toties divas stundas pēc otrā treniņa viss sagāja galīgi šķērsām. Galva dulla, acis sarkanas. Mazmeita mani ieraudzīja un teica: omīt, tu izskaties kā piedzērusies! Šausmīgs bezspēks.
Visu nakti murgoju, modos augšā. Nākamajā dienā ar milzīgu piespiešanos pa māju kustējos. Bija nepārvarams slinkums kaut ko darīt, nebija enerģijas. Uz vakara pusi sāku pamazām atjēgties, jutos nedaudz labāk.
No rīta atkal briesmīgs slinkums. Domāju, nē, mīļā, tas ir darbs ar sevi. Nu, nevar, vienu dienu noslaistīties un tad vēl otru, jāsaņemas! Koki rokās un aiziet uz mežu nūjot! Pēc trīs stundām atnācu atpakaļ un biju atkal jauna, skaista un burvīga!”
Kad Ainai pāris dienas pēc otrā treniņa zvanīju un apvaicājos par pašsajūtu un izdzirdēju visu šo, biju pārliecināta – viņa no eksperimenta izstāsies. Bet nekā, klausulē skanēja ierastā optimisma pārpilnā balss: „Nē, es iešu un darīšu! Ja ir kaut kāda reakcija, tātad kaut kas notiek. Smadzenes pašas grib sakārtoties.”
Trešā treniņa laikā Ainu pārņem sajūta, ka rokas un kājas kā svina pielietas. Pēc tam tā pāriet. „Pēc divām stundām atkal bija dullums, bet ne tik traks kā pēc iepriekšējās reizes. Bija aukstas kājas, prasījās uzvilkt vilnas zeķītes. No rīta pamodos un jutos labi.
Nekādas izmaiņas pēc šīm divām nedēļām sevī neesmu novērojusi. Žēl gan, ka to seansu bija tik maz. Varbūt tad būtu jūtams rezultāts.
Agrāk biezpienu ēdu diezgan reti, tagad pēc daktera ieteikuma ikreiz, kad atgriežos no meža, iztukšoju vienu ķibīti. Saprotu, ka kaut kādus procesus smadzenēs šīs eksperiments iedarbināja, tālāk jāstrādā pašai.”
Pētera Urtāna komentārs:
Apmeklējot seansus, izņēmuma gadījumos novērojams diskomforta periods. Mūsos visos ir zemūdens akmeņi, kurus neapzināmies. Cilvēks uzbūvē aizsardzības mehānismus, kas ļauj justies labi. Seansa ietekmē augšup iznira sajūtas, kas bija kaut kur dziļi noglabātas. Smadzenes nojauca aizsargmehānismu, lai varētu piekļūt nospiedumam un no tā atbrīvoties. Aina dzimusi 1944. gadā, pēckara gados, mēs nezinām, ko pārdzīvojusi viņas māte, varbūt tas atsājis pēdas, varbūt dzīves laikā bijis kāds pārdzīvojums.
Ieteikumi turpmākajam:
* Nemēģināt norakt dziļi sevī tikko radušās negatīvās sajūtas, ļauties tām, izdzīvot un atlaist. Tas var ilgt nedēļu, bet var pāriet jau pēc dienas. Pēc tam viņa vēl stabilāk, mierīgāk un kvalitatīvāk varēs turpināt dzīves ritējumu.
*Aina ir cilvēks, kurš pats varētu sarakstīt grāmatu par veselīgu dzīvesveidu, šajā jautājumā man nav ko piebilst.
* Smadzenes ir informāciju par savu stāvokli saņēmušas, un virzās uz stabilu stāvokli. Iespējams, izteikti rezultāti parādīsies pēc mēneša vai pat pēc pusgada.
Nepagurt trakajā skrējienā
Sūdzības pirms eksperimenta:
* Atmiņas problēmas.
* Ilgi nevar aizmigt.
* Pārpūle, miegainība, apziņa, ka varētu paveikt vairāk.
* Vilcināšanās apjomīgu darbu priekšā, grūtības koncentrēties.
Mērķis:
Paaugstināt noturību pret stresu, uzlabot atmiņu un vēl vairāk attīstīt spriešanas un loģiskās domāšanas spējas.
Ieva Miltiņa (21gads) pa dzīvi traucas kā uzvilkts vilciņš, allaž pamanās tikt galā ar vairākiem darbiem vienlaikus. Laikā, ka
d noris eksperiments, viņa piedalās trīs vērienīgu pasākumu organizēšanā, tostarp ir Latvijā pirmā studentu sarakstītā un iestudētā rokopera Ziedoņdārzā zem klajas debess. Ieva studē reklāmu un sabiedriskās attiecības Latvijas Kultūras koledžā, ir studentu padomes prezidente.
„Tik daudz kas jāizdara, jāizdomā, katrs mani rauj uz savu pusi, kaut ko jautā. Protams, tas rada stresu. Viena no būtiskākajām lietām, ko vēlējos uzlabot, piekrītot 36,6 ºC eksperimentam, bija atmiņa. Lielā darbu apjoma dēļ bieži vien kaut ko aizmirsu. Bija grūtāk noskaņoties darāmajam. Jutos piekususi, darba spējas bija gājušas mazumā. Nereti bija tā – nedaudz padarbojos un uzreiz uznāk vēlēšanās nedaudz nosnausties. Man ir svarīgi, lai varu visu dienu normāli rukāt. Lai darbi neiesprūst un nav jāsasteidz pa galvu, pa kaklu pēdējā brīdī.
Seansu laikā nekas neparasts nenotika – mierīgi sēdēju un klausījos mūziku. Vienreiz pat gandrīz aizmigu. Brīžiem speciāli centos nedomāt, lai pārbaudītu, vai tad atskanēs mazāk knikšķu. Tas neiedarbojās.
Uzreiz pēc pirmā seansa likās, ka nekas nav mainījies. Vakarā sajutu – galva ir vieglāka. Pirms tam man bija grūti pieslēgties mācībām, pieķerties klāt lielākiem darbiem. Kopš tā vakara ikreiz, kā piesēžos pie rakstāmgalda, tā ņemu un vienkārši izdaru. Pazudis iekšējais čīkstētājs: ai, tik ļoti negribas, varbūt vēlāk… Ir vieglāk koncentrēties uz to, ko konkrētajā brīdī daru. Vairs neaizpeldu citās domās. Todien strādāju pie datora un pamanīju, ka redze uzlabojusies, palikusi skaidrāka. Šis efekts gan saglabājās tikai īsu brīdi.
Kad otrreiz aizvēru aiz sevis treniņu centra durvis, dažas stundas nedaudz sāpēja galva un džinkstēja ausīs. Pēc tam pašsajūta uzlabojās, prātā ienāca vairākas labas radošas idejas. Bija vieglāk komunicēt, vairs nemežģījās mēle, kā iepriekš pārpūles dēļ. Pēc trešās reizes viss bija mierīgi.
Šķiet, ka tagad esmu pozitīvāk noskaņota, ir enerģijas pieplūdums – gribas kaut kur iet, kaut ko aktīvu darīt, nevaru ilgi nosēdēt mierā. Nesen man bija ļoti grūti aizmigt, jo nespēju apturēt nemitīgo domu joņošanu. Tagad tiklīdz noguļos, pēc mirklīša jau esmu aizmigusi. Pateicoties tam, man vairs nenāk miegs dienas vidū.
Nevaru teikt, ka atmiņa būtu manāmi uzlabojusies, bet interesanti, ka ik pa laikam prātā ne no šā, ne no tā uzpeld specifiskas detaļas no pagātnes – seni notikumi, labu laiku neredzēti cilvēki. Piemēram, atcerējos, ka pirms dažiem gadiem kopā ar vēl dažiem jauniešiem biju Rumānijā, gājām pa vienu parku, satikām vietējās organizācijas vadītāju, kurš mums stāstīja, kā šajā valstī klājas čigāniem. Man acu priekšā šis notikums tinas kā kinolente – viņi sēž uz soliņa un dzer kafiju, mēs pienākam un sākam sarunāties.”
Pētera Urtāna komentārs:
Ievai ir milzīgs potenciāls. Viņa ir ļoti aktīva, taču līdz šim rokas un kājas dažkārt bija kā sasietas. Jau pēc pirmā seansa sajuta pozitīvas izmaiņas. Labi, ka jau agrā jaunībā atnākusi uz treniņiem. Ir cilvēki, kuriem iespēja pavērusies mūža nogalē. Tad viņi jūtas tā, it kā četrdesmit gadus būtu maldījušies pa tuksnesi, un vienā jaukā dienā sapratuši, ka patiesībā to varēja šķērsot nedēļas laikā.
Ieteikumi turpmākajam:
* Nedarīt sev pāri! Ja ir pārpūle, vajag atpūsties.
* Aizņemtības dēļ Ieva nevar atrast laiku sportošanai. Jāatceras, fiziskās aktivitātes ir nevis laika zaglis, bet obligāta nepieciešamība.
* Necensties iegūt laiku darbam uz miega rēķina.
Aija Lietiņa
Foto – andriskozlovskis.lv
_______
Zināšanai: Individuālus gadījumus un statistiku nedrīkst vispārināt. Sasniegumi un rezultāti katram cilvēkam ir individuāli, un seansu daudzums katram ir atšķirīgs.
______
Ja Tev bija saistošs šis ieraksts, tad Tevi varētu interesēt arī šie:
Žurnāla 36,6* un RB eksperiments
______
RigaBrain jautājumi un atbildes
______
