RigaBrain terminu vārdnīca

VārdnīcaRigaBrain bloga rakstos nereti saskaramies ar dažādiem specifiskiem terminiem saistībā ar centrālo nervu sistēmu (CNS) un smadzeņu darbību. Lai veicinātu lielāku izpratni un zināšanas, piedāvājam biežāko terminu skaidrojumus.

A, Ā

Adenozīntrifosfāts (ATF, ATP) – vispārējs enerģijas avots; izmantojams visām šūnā notiekošajām darbībām.

Adrenalīns – virsnieru serdes hormons, izraisa strauju organisma pielāgošanās reakciju.

Adrenokortikotropais hormons (AKTH) – hipofīzes hormons, veicina virsnieru garozas hormonu izdalīšanos.

Aktivitātes stāvoklis – šūnas stāvoklis, ko rada uzbudinājums.

Aminoskābes – organiskas vielas, kas satur slāpekli, olbaltumvielu galvenais uzbūves materiāls.

Analīze – process, kura laikā mūsu domāšana izpētāmo objektu it kā sadala pēc iespējas vienkāršākās sastāvdaļās, sīki tās izpētot un iepazīstot.

Antidiurētiskais hormons – hipofīzes hormons, kas samazina urīna izdalīšanos.

Apziņa – spēja nošķirt savu „es” mo ārējās vides un mērķtiecīgi iedarboties uz šo vidi un sevi tajā.

Apziņas traucējumi – dažāda smaguma stāvokļi, kad ārējās vides uztvere ir izkropļota vai zūd (bezsamaņa).

Ārējā vide – apkārtējo apstākļu kopums, viss, kas atrodas ārpus organisma, ap to.

Asociatīvās zonas – smadzeņu pusložu garozas zonas, kas apstrādā informāciju un pieņem lēmumus.

Asociatīvie neironi – sk., starpneironi.

Atgriezeniskā saite – arī fīdbeks; sistēmas darbības rezultātu ietekme uz tās turpmāko darbību.

Atmiņa – darbību kopums centrālajā nervu sistēmā (CNS), kas nodrošina individuālas pieredzes uzkrāšanu, glabāšanu un atveidošanu.

Ātro viļņu miegs – miegs, kura laikā cilvēkam kustas acu āboli un viņš redz sapņus; mijas ar lēno viļņu miegu.

Augstākā neirālā darbība – psihiskā darbība; pusložu garozas un zemgarozas kodolu darbība; nodrošina sarežģītas organisma pielāgošanās reakcijas.

Augstākās emocijas – tikai cilvēkiem raksturīgas emocijas; audzināšanas un sabiedrības iedarbības rezultāts.

Augstākie neirālās darbības tipi – cilvēku iedalījums atkarībā no augstākās neirālās darbības īpatnībām.

Augšana – šūnas palielināšanās uzņemto barības vielu rezultātā; ķermeņa palielināšanās šūnu dalīšanās dēļ.

Augšanas hormons – hipofīzes hormons, kas sekmē augšanu; ja rodas traucējumi šī hormona producēšanā, cilvēks kļūst par hipofizāro milzi vai hipofizāro punduri, vai saslimst ar akromegāliju.

Autonomā nervu sistēma – veģetatīvās nervu sistēmas novecojis nosaukums

B

Baltā viela – viela muguras un galvas smadzenēs, kas sastāv gk. no nervu šķiedrām.

Bezsamaņa (nesamaņa) – stāvoklis, kad pārtraukta augstākā neirālā darbība.

Brīvie nervgaļi – sāpju receptori.

B vitamīni – ūdenī šķīstošu vitamīnu grupa, kas nodrošina audu elpošanu, olbaltummaiņu un ogļhidrātu maiņu; atrodami pienā, aknās, raugā.

C

Centrālā nervu sistēma (CNS) – nervu sistēmas daļa, kas sastāv no galvas smadzenēm un muguras smadzenēm, veidojas gk. no nervu šūnu ķermeņiem.

D

Daiva – katra no vienveidīgām, norobežotām daļām, kas veido veselumu; ir pusložu daivas, plaušu daivas, dziedzeru daivas.

Daltonisms (protanopija) – nespēja atšķirt sarkano no zaļās krāsas; viens no krāsu akluma paveidiem.

Daltons Džons (1766 – 1844) – angļu fiziķis un ķīmiķis; 1794. gadā pirmo reizi pierādīja daltonismu, ar kuru pats slimoja.

Datortomogrāfija (skaitļotājtomogrāfija) – rentgenoloģiska metode ļoti precīzai mīksto audu izmeklēšanai.

Domāšana – cilvēka augstākās neirālās darbības forma, kuras metodes ir analīze un sintēze, ļauj apzināties sevi, savu ķermeni, izjūtas.

Domāšanas veids – domāšanas īpatnības, kas atkarīgas no cilvēka attieksmēm; izšķir optimistus un pesimistus.

E, Ē

EEG – elektroencefalogramma; galvas smadzeņu šūnu radītā uzbudinājuma elektriskā lauka pieraksts.

Eksterorecepcija – ārējās vides kairinātāju uztveršana.

Eksteroreceptori – ārējās vides kairinātāju uztvērēji. Atrodas acīs, ausīs, ādā, gļotādā, degunā un mutē.

Emocijas – patīkami vai nepatīkami garīgi pārdzīvojumi.

Emociju hormons – reizēm lietots adrenalīna nosaukums, jo izteiktu emociju laikā tas izdalās pastiprināti.

Encefalīts – galvas smadzeņu iekaisums. (ērču encefalīta gadījumā vīrusu pārnēsā ērces).

Endorfīni – hipofīzes izstrādātas vielas, kas cilvēkam rada labizjūtu; liels daudzums izdalās fizisku aktivitāšu laikā.

Enerģētiskā līdzsvara stāvoklis – līdzsvars starp uzņemto un iztērēto enerģiju.

Epifīze – 1) augšējais smadzeņu piedēklis, čiekurveida dziedzeris – galvaskausa dobumā esošs iekšējās sekrēcijas dziedzeris, kas bērnībā nomāc dzimumdziedzeru darbību un pieaugušo vecumposmā vairs nefunkcionē; 2) garā kaula gals.

Epilepsija – krītamā kaite; raksturo krampju un bezsamaņas lēkmes.

Ergokalciferols – D vitamīns.

F

Fizioloģija – zinātne, kas pētī dzīvības procesus organismā.

Fobija – neracionālas bailes, kas ir uzmācīgas un neļauj saprātīgi spriest. Palīdz to izpratne.

Frekvence – svārstību skaits sekundē.

G, Ģ

Galvas smadzenes – centrālās nervu sistēmas daļa, kas atrodas galvaskausā. Regulē visus organisma fizioloģiskos procesus un nosaka izturēšanos.

Galvas smadzeņu apvalki – ārējais galvas smadzeņu aizsargātājs; ir cietais apvalks un divi mīkstie (iekšējie). Spraugā starp iekšējiem apvalkiem ir smadzeņu šķidrums.

Galvas smadzeņu nervs – jušanas nervs, kustību nervs vai jaukts nervs, kas iziet no galvas smadzenēm. Pavisam ir 12 šo nervu pāru, kas visi ir perifērās nervu sistēmas sastāvdaļa.

Galvenās dzīvības pazīmes – darbības, kas nodrošina dzīvu būtņu pastāvēšanu – vielmaiņa, augšana, kairināmība un vairošanās.

Galvenās minerālvielas – organismam visvajadzīgākās minerālvielas – kalcija sāļi, kālija sāļi, nātrija, fosfora, magnija sāļi un dzelzs.

Ganglijs – nervu mezgls.

Garoza – dažu orgānu ārējā kārta, kas atrodas tieši zem apvalka.

Genoms – visu gēnu kopums, kas ietilpst kāda organisma hromonomās.

Genotips – gēnu kopums, ko bērns saņem no vecākiem.

Gēns – iedzimtības informācijas vienība, ko veido hromonomas DNS fragments, nosaka kādu specifisku organisma pazīmi.

Glandotropiskie hormoni – hipofīzes izstrādāti hormoni, kas regulē virsnieru, vairogdziedzera un dzimumdziedzeru darbību.

Glija (neiroglija) – nervaudu balsta šūnas, kam piemīt arī barošanas, aizsardzības un izolēšanas funkcijas.

Glikolīze – ogļhidrātu noārdīšana organismā bez skābekļa līdzdalības; rodas pienskābe un enerģija.

Glikoze – vīnogu cukurs – monosaharīdu grupas ogļhidrāts.

H

Hipertensija – paaugstināts spiediens; gk. asinsspiediens.

Hipertonija – 1) paaugstināts asinsspiediens; 2) palielināts audu vai orgānu tonuss.

Hipofīze – apakšējais smadzeņu piedēklis – iekšējais sekrēcijas dziedzeris, kas atrodas galvaskausa dobumā; izstrādā augšanas hormonu, antidiurētisko hormonu un glandotropiskos hormonus.

Hipotensija – pazemināts spiediens; gk. asinsspiediens.

Hipotonija – 1) pazemināts spiediens; 2) samazināts audu vai orgānu tonuss.

Homeostāze – iekšējās vides nemainīgs stāvoklis un mehānismi, kas to uztur.

Hormonālā regulācija – humorālā regulācija, ko nodrošina hormoni.

Hormoni – vielas ar ļoti augstu bioloģisko aktivitāti, ko izstrādā iekšējās sekrēcijas dziedzeri; hormoni ir specializēti humorāli kairinātāji.

I, Ī

Iedzimtība – organisma spēja saglabāt savas īpašības pēcnācējos.

Iedzimtais reflekss – beznosacījuma reflekss.

Iegarenās smadzenes – papildsmadzeņu galvenā sastāvdaļa, svarīgākās funkcijas – elpošanas un asinsvadu stāvokļa regulācija.

Iekšējā kavēšana – nosacījuma kavēšana – nosacījuma refleksa izzušana, mainoties vides apstākļiem.

Iekšējo orgānu jušanas sistēma – jušanas sistēma, kuras receptori ziņo CNS par izmaiņām iekšējo orgānu darbībā.

Ierosa – uzbudinājums.

Indiferents kairinātājs – kairinātājs, kas nosacījuma refleksa izstrādāšanas sākumā neizraisa nekādu īpašu interesi.

Inervēt – apgādāt ar nerviem.

Instinkts – visiem kādas sugas pārstāvjiem piemītošs iedzimts sarežģītu izturēšanās formu kopums; beznosacījuma refleksu virkne, kur viena refleksa beigas ir otra refleksa sākums.

J

Jauktie nervi – nervi, kuros ir gan jušanas, gan kustību šķiedras, bieži tajos ir arī veģetatīvās šķiedras.

Joga – fizisku un mentālu vingrinājumu kopums. Tās mērķis ir veicināt ķermeņa izturību un lokanību, kā arī mentālo apzinātību. Pētījumos pierādīts, ka joga ir palīdzoša intervence vēža, šizofrēnijas, astmas un sirds slimību ārstēšanas procesos.

Jušanas neirons – centrtieces neirons – refleksa loka otra daļa, neirons,kas vada nervu impulsus no receptora uz refleksu loka centrālo daļu.

Jušanas sistēma – sensorā sistēma – sistēma, ko veido receptorsnervu šķiedras, kas to savieno ar galvas smadzenēm, pusložu garozas nervu šūnas, kurās veidojas attiecīgā izjūta.

Jušanas zona – sensorā zona – smadzeņu pusložu garozas zona, kas saņem nervu impulsus no visa organisma un nosūta tos uz asociatīvajām zonām.

K, Ķ

Kairinātājs – stimuls. Iekšējās vai ārējās vides fizikālas un ķīmiskas pārmaiņas.

Kariotēka – kodola apvalks.

Kavētājneironi – neironi, kas nodrošina kavēšanu.

Kavēšana – norise CNS, kas darbību pavājina vai pilnīgi apspiež.

Klejotājnervs – jaukts galvas smadzeņu nervs, kura intervējamais rajons sniedzas tālu pro m no galvas; tajā ir ļoti daudz parasimpatisko nervu šķiedru.

Kodola apvalks – kariotēka – no divām šūnas membrānām sastāvošs apvalks, kas norobežo šūnas kodola plazmu no citoplazmas.

Kodola plazma – šūnas kodola saturs; tajā atrodas hromonomas un kodoliņš.

Kodols – 1) šūnas svarīgākais organoīds, kas kontrolē tās darbību un iedfzimtības informāciju; 2) nervu šūnu sakopojums galvas smadzeņu baltajā vielā.

Kontroles centrs – regulācijas mehānisma daļa, kas apstrādā informāciju; cilvēkam tā ir CNS.

Krāsu aklums – stāvoklis, kad cilvēks jauc vienu krāsu ar citu vai pilnīgi neatšķir krāsas; viens no krāsu akluma veidiem ir daltonisms.

Kroka – galvas smadzeņu pusložu virsmas daļa, kas atrodas starp divām rievām.

Kustību neironi – neironi, kas atrodas mumguras smadzeņu pelēkās vielas priekšējos ragos; no to izaugumiem rodas priekšējās saknītes.

Kustību nervi – lejupejošo nervu grupa, kuru vadītie nervu impulsi izraisa muskuļu saraušanos.

Kustību zonas – smadzeņu pusložu garozas zonas, kuras sūta nervu impulsus uz noteiktiem muskuļiem.

L, Ļ

Lejupejošie nervi – eferentie nervi – nervi, kas vada nervu impulsus no CNS uz izpildorgāniem.

Lejupejošie nervu ceļi – eferentie nervu ceļi – nervu ceļi, pa kuriem nervu impulsi no galvas smadzenēm tiek vadīti uz muguras smadzenēm un no turienes – uz orgāniem.

Lēno viļņu miegs – dziļā miega stadija, kurā neredz sapņus; mijas ar ātro viļņu miegu.

Līdzsvara jušanas sistēma – jušanas sistēma, ko veido priekštelpa un pusloka kanāli, nervu šķiedras, kas vada nervu impulsus no līdzsvara receptorim līdz pusložu garozai un līdzsvara centrs pusložu garozas deniņu daivā.

M

Mediators – neirālā pārvadviela – ķīmiska viela, kas pārvada uzbudinājumu sinapsē.

Meditācija – relaksācijas tehnika ar mērķi nomierināt prātu/ domas. Tās pamatā ir iekšējā stāvokļa apzināšanās. Praksē meditācija iekļauj fokusēšanos uz noteiktu stimulu, kas var būt, piemēram, skaņa, attēls vai sajūta.

Membrāna – plēve.

Meningīts – smadzeņu apvalku iekaisums.

Miegs – īpaša smadzeņu darbība, kuras laikā zūd apzināts kontakts ar ārējo pasauli; dabīgs bezsamaņas stāvoklis.

Minerālvielas – neorganiski ķīmiski savienojumi, kas nepieciešami organisma dzīvības procesos.

Muguras smadzenes – CNS zemākais veidojums, kas atrodas mugurkaula kanālā, galvenās ir muguras smadzeņu reflektoriskā funkcija un muguras smadzeņu vadīšanas funkcija.

Muguras smadzeņu nervs – jaukts nervs, kas rodas, savienojoties priekšējai un mugurējai saknītei; pavisam ir 31 muguras smadzeņu nervu pāris, kas visi ir perifērās NS sastāvdaļa.

Muguras smadzeņu nervu mezgls – spinālais ganglijs – ārpus muguras smadzenēm esošs nervu mezgls, kurā atrodas jušanas neironu ķermeņi.

Muguras smadzeņu reflekss – reflekss, kura refleksa loka centrālā daļa atrodas muguras smadzenēs.

Muguras smadzeņu reflektoriskā funkcija – muguras smadzeņu refleksu nodrošināšana.

Muguras smadzeņu saknītes – neironu izaugumu kūlīši, kas ieiet muguras smadzenēs un / vai iznāk no tām ārā; ir mugurējās un priekšējās saknītes.

Muguras smadzeņu vadīšanas funkcija – sakaru nodrošināšana starp visām CNS daļām; veic augšupejošie un lejupejošie nervu ceļi.

Mugurkaula kanāls – kanāls, kuru izveido visu skriemeļu atveres; tajā atrodas muguras smadzenes.

N, Ņ

Neirālā pārvadviela – mediators.

Neirālā regulācija – reflektoriskā regulācija – regulācija, ko nodrošina NS.

Neirons – nervu šūna – šūna, kas ir īpaši piemērota nervu impulsu vadīšanai un informācijas apstrādei; tai ir ķermenis un vismaz viens izaugums.

Neiroze – augstākās CNS parastākais traucējums; raksturīgs nogurums; uzbudinājums; slikts miegs.

Nervu sistēma – orgānu sistēma, kas vada un regulē visus dzīvības procesus, apvieno organisma daļas vienotā organismā, caur maņu orgāniem saista organismu ar ārējo pasauli un pielāgo to ārējās vides pārmaiņām.

Nogurums – darbspēju pārejoša samazināšanās ilgstoša vai smaga darba ietekmē.

O

Ogļhidrāti – organiskas vielas, kas sastāv no oglekļa, ūdeņraža un skābekļa; galvenais organisma enerģijas avots.

Ogļhidrātmaiņa – cilvēkam raksturīgo ogļhidrātu rašanās no tievajā zarnā uzsūktajiem monosaharīdiem un ogļhidrātu izmantošana ķermeņa audu veidošanai vai to noārdīšana mitohondrijos enerģijas iegūšanai; ogļhidrātus noārdot, rodas ogļskābā gāze un ūdens.

Olbaltummaiņa – cilvēkam raksturīgo olbaltumvielu rašanās no tievajā zarnā uzsūktajām aminoskābēm un olbaltumvielu izmantošana dažādos sintēzes procesos vai to noārdīšana mitohondrijos enerģijas iegūšanai; olbaltumvielas noārdot, rodas ogļskābā gāze, amonjaks un ūdens.

Olbaltumvielas – proteīni – sarežģītas organiskas vielas, kas sastāv no dažādām aminoskābēm; cilvēka audu un orgānu pamatmateriāls.

Organisms – ķermenis.

Ožas sajūta – sajūta, ko ožas receptoru kairināšana rada augstākajā ožas centrā.

P

Pagaidu sakars – nepastāvīgs sakars starp diviem nervu centriem galvas smadzeņu pusložu garozā; ir nosacījuma refleksa pamatā.

Papildsmadzenes – galvas smadzeņu daļa, kas savienojas ar muguras smadzenēm; galvenā sastāvdaļa ir iegarenās smadzenes.

Pakaļējās smadzenes – galvas smadzeņu daļa, kas sastāv no tilta un smadzenītēm; regulē muskuļu spraigumu un sarežģītas kustības.

Parasimpātiskā nervu sistēma – veģetatīvās NS daļa, parasti darbojas miera stāvokļa un atpūtas laikā.

Parasimpātiskā nervu šķiedra – veģetatīvā nervu šķiedra, kura pārtraucas veģetatīvajā nervu mezglā, kas atrodas tuvu intervējamajam orgānam vai tā sienā; izraisa veģetatīvos refleksus.

Pārmaiņu uztvērējs – receptors.

Pašapzināšanās – aizvien pieaugoša izpratne par savu individualitāti, tās pieņemšana un pašcieņas veidošana.

Patoloģisks – slimīgi izmainīts; nenormāls.

Pēcganglija neirons – postganglionārais neirons – veģetatīvās NS neirons, kura ķermenis atrodas veģetatīvajā nervu mezglā, bet aksons sasniedz intervējamo orgānu.

Perifērās nervu sistēma – NS daļa, kas veidota gk. no nervu šūnu izaugumiem; sastāv no galvas smadzeņu nerviem, muguras smadzeņu nerviem un nervu mezgliem.

Pirmsganglija neirons – preganglionārais neirons – veģetatīvās NS neirons, kura ķermenis atrodas CNS, bet aksons sasniedz veģetatīvo nervu mezglu.

Prāts – cilvēciskās esības intelektuālā dimensija; nodrošina apziņu, domāšanu, intelektu.

Priekšējās smadzenes – starpsmadzenes – galvas smadzeņu daļa, kas sastāv no redzes uzkalna un zemuzkalnes.

Protanopija – daltonisms.

Psihiskā darbība – augstākā neirālā darbība.

Psihiskas slimības – psihozes.

Psihosomatiska slimība – ķermeņa saslimšana, ko izraisa rūpju mākts prāts.

Psihotropiskie līdzekļi – psihofarmakoloģiskie līdzekļi – psihožu ārstēšanas un profilakses līdzekļi; iedala vielās, kas uz CNS iedarbojas gk. uzbudinoši un vielās, kas uz CNS iedarbojas gk. nomierinoši.

Psihozes – psihiskās slimības – augstākās neirālās darbības traucējumi, kuru rezultātā zūd smadzeņu spēja pareizi atspoguļot ārpasauli un pareizi uz to reaģēt; mainās pacienta pašapziņa un personības izjūta.

Puslodes – galvas smadzeņu galvenā sastāvdaļa, sastāv no baltās vielas, ko klāj pelēkās vielas garoza.

Pusložu daivas – dziļu rievu norobežotas galvas smadzeņu pusložu daļas; ir pieres, deniņu, pakauša un paura daiva.

Pusložu garoza – 1,5 – 5 mm biezs pelēkās vielas slānis, kas klāj galvas smadzeņu puslodes; kopā ar zemgarozas kodoliem nodrošina augstāko neirālo darbību.

Pusložu garozas zonas – pusložu garozas vietas, kas veic noteiktas funkcijas; ir jušanas, asociatīvās un kustību zonas.

R

Receptors – pārmaiņu uztvērējs – refleksa loka pirmā daļa, kas uztver kairinātāja enerģiju un pārveido to nervu impulsos; lielākā daļa receptoru ir īpaši veidoti jušanas neironu dendrīti.

Redzes nervs – jušanas nervs, kuru veido nervu šķiedras, kas nāk no acs tīklenes, viens no galvas smadzeņu nerviem.

Refleksa loks – neironu ķēde, pa kuru refleksa laikā izplatās nervu impulsi; parasti tajā izšķir piecas daļas – receptoru jušanas neironu, refleksa loka centrālo daļu, centrbēdzes neironu un izpildorgānu, taču daļu skaits var būt gan lielāks, gan mazāks.

Reflektoriskā regulācija – neirālā regulācija.

Reibonis – sajūta, ka apkārtējie priekšmeti griežas, līdzsvara traucējumi. To rada traucējumi līdzsvara jušanas sistēmā vai galvas smadzenēs.

Retinols – A vitamīns.

S, Š

Sajūta – kairinātāja izraisīts priekšmeta vai parādības atspoguļojums smadzenēs.

Sāpes – sajūta, ko rada audu pārmērīgs noslogojums vai bojājums.

Sāpju receptori – receptori, kuri reaģē uz tādiem kairinātājiem, kas var bojāt audus; atrodas gan ķermeņa iekšienē, gan virspusē.

Sapņi – redzes un dzirdes tēli, kas parādās miegā; rodas, apstrādājot nomodā uztverto informāciju.

Sarežģīto kustību koordinācija – funkcija, ko veic smadzenītes.

Sekretoriskā nervu šķiedra – veģetatīvā nervu šķiedra, kas vada nervu impulsus no CNS uz dziedzeri.

Selje Hanss (1907 – 1982) – kanādiešu ārsts, kurš radīja macību par stresu.

Sensorā sistēma – jušanas sistēma.

Sensorās zonas – jušanas zonas.

Signālsistēma – nervu funkcionālā sistēma, kas nodrošina ārpasaules uztveri un augstāko neirālo darbību.

Simpātiskā nervu sistēma – veģetatīvās NS daļa, kas parasti darbojas sasprindzinājuma laikā.

Simpātiskā nervu šķiedra – veģetatīvā nervu šķiedra, kura pārtraucas veģetatīvajā nervu mezglā, kas atrodas tuvu mugurkaulam; izraisa veģetatīvos refleksus.

Sinapse – vieta, kur uzbudinājums no vienas nervu šūnas pāriet uz citu vai no nervu šūnas pāriet uz muskuļu vai dziedzeru šūnām.

Sintēze – analīzes laikā izpētīto objekta sastāvdaļu apkopošana domās, radot vienu veselumu.

Smadzenes – NS centrālā daļa; viela, kas atrodas galvaskausa dobumā un mugurkaula kanālā.

Smadzenītes – pakaļējo smadzeņu sastāvdaļa, ko no ārpuses klāj pelēkās vielas smadzenīšu garoza; regulē sarežģītas kustības.

Smadzeņu garoza – pelēkās vielas slānis, kas klāj smadzeņu puslodes; pati svarīgākā NS daļa.

Smadzeņu satricinājums – galvas smadzeņu bojājums, ko izraisa sitiens vai trieciens pa galvaskausu; raksturīga pārejoša bezsamaņa, slikta dūša, galvassāpes, reibonis.

Smadzeņu stumbrs – galvas smadzeņu daļa, ko veido vidus smadzenes, tilts un iegarenās smadzenes.

Smadzeņu šķidrums – šķidrums, kas apņem galvas un muguras smadzenes.

Smarža – sajūta, ko rada ožas receptoru kairināšana.

Somatiskā nervu sistēma – NS daļa, kas apgādā ar nerviem skeleta muskulatūru un ādu; tā ir pakļauta mūsu gribai.

Somatiskā nervu šķiedra – nervu šķiedra, kas iznāk no CNS un nekur nepārtraucoties, sasniedz intervējamo orgānu; izraisa somatiskos refleksus.

Spinālais ganglijs – muguras smadzeņu nervu mezgls.

Spinālais šoks – muguras smadzeņu refleksu pārejoša izzušana, ja tiek pārtraukts muguras smadzeņu sakars ar galvas smadzenēm; rodas tāpēc, ka normālos apstākļos muguras smadzenes spēj darboties tikai galvas smadzeņu kontrolē.

Starpneironi – asociatīvie neironi – neironi, kas ar nervu impulsiem saņem informāciju no jušanas neironiem, to apstrādā un pārvada impulsus uz kustību neironiem vai veģetatīvajiem neironiem; refleksa loka centrālās daļas svarīgākie elementi.

Starpsmadzenes – priekšējās smadzenes.

Stresors – jebkurš faktors, kurš kaitīgi ietekmē organismu – ievainojums, slimība, raizes; viss, kas izraisa stresu.

Stress – spriedze, vispārīgais adaptācijas sindroms – aizsargreakciju virkne, ar kuru organisms cenšas novērst stresora kaitīgo iedarbību; ja kaitīgo iedarbību novērst neizdodas un stress ieilgst, tas var kļūt organismam kaitīgs.

Šūna – dzīva organisma uzbūves pamatvienība.

T

Tauste – maņa, kas dod spēju, pieskaroties kaut kam, sajust tā īpašības.

Tēlainā domāšana – tiešā domāšana – domāšana, ko nodrošina pirmā signālsistēma; cilvēki ar šādu domāšanu pasauli uztver krāsās, skaņās, smaržās, jūtās.

Tilts – pakaļējo smadzeņu sastāvdaļa, regulē muskuļu spraigumu.

Trauma – audu un orgānu bojājums ārējas iedarbības rezultātā.

U, Ū

Uzbudinājums – ierosa – organisma reakcija uz kairinātāju; izpaužas ar ķīmiskām, fizikālām,funkcionālām un elektriskām pārmaiņām šūnās.

Uzturvielas – uzturā esošas vielas, kas nepieciešamas dzīvības un darba spēju saglabāšanai – olbaltumvielas, tauki, ogļhidrāti, vitamīni un minerālvielas.

V

Vadīšanas ceļš – nervu šūnu virkne, kas pārvada nervu impulsus; var būt gan refleksa loks, gan tā daļa.

Veģetatīvā nervu sistēma – NS, kas apgādā ar nerviem iekšējos orgānus, dziedzerus un asinsvadus; sastāv no simpātiskās un parasimpātiskās nervu sistēmas.

Veģetatīvā nervu šķiedra – nervu šķiedra, kas pārtraucas veģetatīvā nervu mezglā. Izraisa veģetatīvos refleksus.

Veģetatīvais ganglijs – veģetatīvais nervu mezgls.

Veģetatīvais nervu mezgls – veģetatīvo neironu sakopojums ārpus CNS; tajā atrodas pēcganglija neironu ķermeņi un sinapses ar pirmsganglija neironiem.

Veģetatīvie neironi – neironi, kas regulē iekšējo orgānu, dziedzeru un asinsvadu darbību; koncentrēti tikai dažās CNS vietās un veģetatīvajos nervu mezglos.

Veģetatīvie refleksi – refleksi, kas ietekmē iekšējo orgānu, dziedzeru un asinsvadu darbību.

Vidussmadzenes – galvas smadzeņu daļa, kas nodrošina orientāciju ārējā vidē.

Vielmaiņa – metabolisms – savstarpēji saistītu ķīmisku reakciju kopums organismā, kas nodrošina vielu veidošanu (asimilāciju) un vielu noārdīšanu (disimilāciju); pati svarīgākā dzīvības pazīme.

Z, Ž

Zemapziņa – augstākās neirālās darbības daļa, kas nav pakļauta tiešai apziņas kontrolei; pieņem lielāko daļu lēmumu un tikai vissvarīgākajos gadījumos aizvada informāciju līdz apziņai.

Zemākās emocijas – emocijas, kas saistītas ar dažādu bioloģisko vajadzību (bada, slāpju, dzimumtieksmju) apmierināšanu; piemīt gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem.

Zemgarozas kodoli – nervu šūnu sakopojumi (pelēkā viela) galvas smadzeņu baltās vielas masā; kopā ar pusložu garozu nodrošina augstāko neirālo darbību.

Reklāma:

Use Facebook to Comment on this Post