Smadzenes

Ievadam

Šī brīnumainā orgāna – smadzeņu – anatomija mediķiem ir zināma jau izsenis, taču tikai mūsdienās ir izpētīts, kādas funkcijas pilda daudzie smadzeņu areāli.

Apakšdaļā smadzenes ir savienotas ar muguras smadzenēm. Pa nervu šķiedrām mugurkaula kanālā tās saņem informāciju no visa ķermeņa – miljoniem kairinājumu, kurus ik sekundi sūta muskuļi, āda, sirds un iekšējie orgāni. Netālu no šīm nervu šķiedrām atrodas tās smadzeņu daļas, kas vada galvenokārt neapzinātos procesus – piemēram, smadzeņu stumbrs, kas regulē elpošanu un sirdsdarbību, smadzenītes, kas koordinē kustības un gādā par to, lai spējam noturēt līdzsvaru, un starpsmadzenes, kas kontrolē hormonu sistēmu, liek izjust izsalkumu un slāpes, kā arī regulē seksuālo dziņu.

Pāri visiem šiem reģioniem izliecas smadzeņu puslodes. Šajā daļā, kas cilvēkiem ir īpaši attīstīta, norisinās mūsu domas. Precīzāk – tas notiek ārējā, ar daudzajām krokām izvagotajā slānī, kas mūsu domāšanas orgānam piešķir tā īpatnējo izskatu.

Trīs milimetrus biezā smadzeņu garoza jeb kortekss (no latīņu val. cortex – apvalks) sastāv no pelēkās vielas – zinātnieki to tā nodēvējuši tāpēc, ka pēc nāves sārtā masa krāsojas pelēka. Kortekss galvenokārt sastāv no neironu ķermeņiem – mikroskopiski sīkām šūnām.

Šīs mazās sistēmas daļiņas veido mūsu domāšanas procesa pamatu. Smadzeņu garozā ir 10 līdz 15 miljardi neironu, un katra no tām izskatās citādi. Jo to šūnu ķermeņiem nereti ir tūkstošiem individuālas formas izaugumu, kas sazarojas kā koki.

Šie parasti tikai dažas milimetra simtdaļas vai desmitdaļas garie dendrīti (no grieķu val. dendron – koks) uztver citu neironu radītos elektriskos signālus.

Bez dendrītiem, kas gluži kā antenas uztver signālus, nervu šūnām parasti ir arī viens kabeļveidīgs izaugums. Ar to tās pašas nosūta elektriskos impulsus. Daudzi no šiem aksoniem (no grieķu val. axon – ass) ir tikai dažus milimetrus gari. Savukārt citi stiepjas no nervu šūnām muguras smadzenēs līdz pat galvas smadzenēm vai lejup līdz kājām, sasniedzot pat vairāk nekā metra garumu.

Šādi attālumi varētu būt iemesls tam, kāpēc nervu šūnas savstarpēji komunicē ar elektrisku impulsu palīdzību, jo tie cauri aksoniem skrien ar ātrumu līdz 100 metriem sekundē, tādējādi īstenojot ātru datu pārraidi.

Galos aksoni sadalās daudzos smalkos pavedienos, kuri savukārt parasti beidzas netālu no citu neironu dendrītiem. Tiklīdz impulss sasniedz kādu no šiem šķēlumiem, aksona galā tiek atbrīvotas ķīmiskas signālvielas. Tās šķērso tikai dažas milimetra miljono daļu plato starptelpu un pretī esošo nervu šūnas dendrītos izraisa jaunu impulsu.

Pa šīm sīkajām savienojuma vietām jeb sinapsēm (no grieķu val. synapsis – saikne) informācija no viena neirona nonāk līdz nākamajam.

Katru atsevišķo nervu šūnu nevar uzskatīt par gudru – tā tikai reaģē uz signāliem un pati sūta impulsus līdzīgi kā elektriskā shēma. Tomēr katrs neirons ar dendrītiem ir saistīts ar vidēji 10 tūkstošiem citu neironu. Savukārt tie uz saņēmējšūnu iedarbojas atšķirīgi – daži tai  liek pārraidīt signālus ātrākā tempā, turpretī citi datu pārraidi slāpē. Atkarībā no tā, vai nervu šūna saņem drīzāk slāpējošu vai uzbudinošu impulsu, tā var palikt mēma vai nosūtīt informāciju.

Tādējādi smadzenēs veidojas neticami komplekss tīkls – tajā miljardiem šūnu ar sinapsēm ir saistītas cita ar citu un nerimstoši komunicē.

Neskaitāmie signāli, kas nemitīgi traucas cauri šim bioloģiskajam labirintam, veido kaut ko ārkārtīgi pārsteidzošu. Kaut ko, kas gandrīz robežojas ar maģiju – domājošu es, kas risina problēmas un spēj iegrimt pārdomās par savu eksistenci. Tātad no šūnām, kas nav daudz vairāk kā vienkāršas shēmas, izaug intelekts.

_________________

Smadzenes ir centrālās nervu sistēmas kontroles centrs, kurš ir atbildīgs par uzvedību. Smadzenes atrodas galvā un tās no ārpuses aizsargā galvaskauss. Smadzeņu galvenais uzdevums ir apstrādāt informāciju, ko ķermenis iegūst izmantojot visas piecas maņas: redzi, dzirdi, garšu, ožu un tausti.

Cilvēka smadzenēs ir apmēram 100 miljardi šūnu jeb neironi, kas atrodas dažādos smadzeņu centros un vismaz 10 reizes vairāk neiroglijas šūnu. Pētnieki tradicionāli ir uzskatījuši, ka neironi, kas atrodas kustību centros, saņemot signālus no apziņas centriem, dod impulsu darbības uzsākšanai, bet patiesībā tas nemaz nav tik vienkārši. Viņi ir atklājuši īpašas smadzeņu šūnas, kuras sauc par spoguļneironiem. Tas devis smadzeņu pētniekiem nopietnu vielu pārdomām. Izrādās, ka tādas cilvēkā augsti attīstītas īpašības kā spēja iejusties cita ādā, apgūt zināšanas un izmantot saziņai valodu kontrolē ne vien mūsu apziņas neironi, bet lielā mērā jaunatklātās šūnas, kuras tieši saistītas ar mūsu fizisko kustību aparātu.

Galvas smadzenes cilvēkam (arī dzīvniekam) ir orgāns, kas nelīdzinās nevienam citam orgānam. Galvas smadzenes ļauj domāt, bet joprojām daudzi smadzenēs notiekošie procesi pilnībā nav izprasti. Cilvēka smadzeņu masa ir apmēram 1,5 kg un tilpums 1,5 l.

Vidējais smadzeņu svars ir 1,3 -1,4 kg pieaugušajam vai 350-400 g jaundzimušajam.

Smadzenes sastāda 2% no pieauguša cilvēka svara.

Smadzeņu sastāvs 77-78% ūdens, 10-12% lipīdi, 8% proteīna, 1% ogļhidrāta (muskuļiem attiecīgi 75% ūdens un 5% lipīdi).

Smadzeņu garozas kopējā virsma ir 2 500 kvadrātcentimetri

Procentuāli smadzeņu daļas iedalās: pieres daiva 41%; deniņu daiva 22%; paura daiva 19%; pakauša daiva 18%

Smadzenes patērē vidēji 20-25% cilvēka ieelpotā skābekļa.

Smadzenes patērē vidēji 30% no cilvēka kopējās patērētās enerģijas.

Galvas smadzeņu uzbūve

Galvas smadzenes atrodas galvaskausā. Caur lielo pakauša kaula atveri galvas smadzenes savienojas ar muguras smadzenēm. Galvas smadzenes no ārpuses apņem 3 smadzeņu apvalki – cietais, tīklainais un mīkstais. Tām izšķir šādas daļas:

  • smadzeņu stumbrs,
  • smadzenītes,
  • gala smadzenes.

Stumbrs sastāv no: iegarenajām smadzenēm, tilta, vidussmadzenēm. Iegarenajās smadzenēs atrodas elpošanas, sirdsdarbības regulācijas un asinsrites centri, rīšanas un vairāku aizsargrefleksu (šķaudīšanas, klepošanas) centri. Caur iegarenajām smadzenēm iet gan jušanas, gan kustību (motorie) nervu ceļi, kas galvas smadzeņu pusložu garozu savieno ar muguras smadzeņu nerviem. Smadzeņu tilts pārvada nervu impulsus no iegarenām smadzenēm uz gala smadzenēm, kā arī kontrolē apzinātās elpošanas kustības.

Vidussmadzeņu funkcija galvenokārt saistīta ar redzes refleksa loku, acs kustībām, lēcas fokusēšanu un zīlītes paplašināšanos.

Smadzenīšu galvenā funkcija ir līdzsvara un kustību koordinācija. Bez tam smadzenītes regulē arī muskuļu tonusu, laika koordināciju un ķermeņa stāju.

Gala smadzenes sastāv no: starpsmadzenēm, galvas smadzeņu puslodēm. Starpsmadzenes ir smadzeņu dziļākā daļa, tai izšķir 4 struktūras: talamu, hipotalamu, metatalamu, epitalamu. Talams ir novietots galvas smadzeņu centrā. To funkcija ir jušanas informācijas apstrāde un tālāka pārvade uz smadzeņu puslodēm. Hipotalams ir novietots zem talama. Tajā atrodas augstākie veģetatīvās nervu sistēmas centri. Tie regulē ķermeņa temperatūru, ūdens līdzsvaru organismā, miega un nomoda periodus, barības uzņemšanu, emocijas. Hipotalams tiek pieskaitīts pie endokrīnās sistēmas, jo tajā sintezējas hormoni. Galvas smadzeņu lielāko daļu aizņem smadzeņu puslodes.

Katrai puslodei izšķir 5 daivas:

  • pieres,
  • deniņu,
  • paura,
  • pakauša
  • saliņa (insula).

Smadzeņu garoza

Smadzeņu garoza ir smadzeņu pusložu ārējā daļa, tās virsmu palielina krokas. Garozā noris augstākā neirālā darbība jeb domāšana. Smadzeņu garozā ir baltā un pelēkā viela. Ārējo slāni veido pelēkā viela (neironu šūnu ķermeņi), zem tās atrodas baltā viela (neironu šūnu izaugumi).

Starpsmadzenes

Starpsmadzenes sastāv no talāma un hipotalāma un tās atrodas vidussmadzeņu priekšpusē. Tās nodrošina termoregulāciju, regulē vielmaiņu, tajās ir iešanas, skriešanas, peldēšanas refleksu centri. Starpsmadzenes pārvada impulsus no redzes, dzirdes, taustes receptoriem uz smadzeņu garozu.

Vidussmadzenes

Vidussmadzenes atrodas tilta priekšā, uztur muskuļu tonusu, kontrolē sarežģītas reflektoriskas kustības.

Smadzenītes

Smadzenītes nosedz iegarenās smadzenes un tiltu no mugurpuses. Smadzenītes ir mazas pāra struktūras (var salīdzināt ar valrieksta divām pusēm). Tās saņem impulsus no muskuļiem, saitēm, locītavām, nodrošina līdzsvaru, koordinē kustības.

Tilts

Tilts atrodas iegareno smadzeņu priekšpusē. Palīdz regulēt elpošanu. Caur tiltu iet nervu ceļi, kas savieno galvas smadzenes un muguras smadzenes, kā arī nervu ceļi, kas savieno smadzeņu puslodes ar smadzenītēm.

Iegarenās smadzenes

Iegarenās smadzenes ir muguras smadzeņu turpinājums. Tas regulē sirdsdarbību, elpošanu, asinsspiedienu. Tajās atrodas arī rīšanas, klepošanas, šķaudīšanas, vemšanas refleksu centri. Caur iegarenajām smadzenēm iet visi nervu ceļi, kas nodrošina saziņu starp muguras smadzenēm un galvas smadzenēm.

Smadzeņu saiklis

Smadzeņu saiklis ir nervu tilts starp abām smadzeņu puslodēm, jo puslodes funkcionē kā viena vienība. Ja viena smadzeņu puse kaut ko iemācās (sajūt priekšmetu ar vienu roku ), informācija tiek nosūtīta arī uz otru puslodi.

Smadzeņu puslodes

Smadzeņu puslodes ir lielākā un nozīmīgākā cilvēka smadzeņu daļa. Puslodes ir intelekta centrs. Katrā smadzeņu puslodē ir 4 daivas, katrā daivā ir dažādu receptoru centri.

Labā smadzeņu puslode

Intuitīvais prāts, fokusējas uz viļņiem, zin patiesību – var fantazējot izkropļot -£ ritms

Sintēze
Telpisks
Veselums
Noslēgtība
Intuīcija
Emocijas
Pieredze
Jūtas
Pasivitāte
Tumsa
Zemapziņa
Klusēšana
Mēness
Negatīvisms
Poēzija, iztēle
Māksla
Subjektivitāte
Analoģija

Labās smadzeņu puslodes pozitīvie aspekti

Pozitīvas emocijas, prieks, labvēlība, apmierinātība.

Labās smadzeņu puslodes negatīvie aspekti

Šaubas, aizspriedumi, letarģija, vainas apziņa, fanātisms, žēlums pret sevi, bailes, sapņošana, atkarības no kaut kā, pornogrāfija, seksuālā izlaidība, melnā maģija.

Kreisā smadzeņu puslode

Racionālais prāts, fokusējas uz daļiņām, izsecina rezultātu – var kļūdīties -ß ritms

Analīze
Divdimensiju
Daļa
Atvērtība
Intelekts
Loģika
Argumenti
Domāšana
Aktivitāte Gaisma
Apziņa
Runa
Saule
Pozitīvisms
Precīzas zinātnes
Likums
Objektivitāte
Fakti, skaitļi

Kreisā smadzeņu puslodes aspekti ir darbība, aktivitāte, nākotne, vēlmes, virsapziņa. Ja tā pārāk aktīva, cilvēks ir egoistisks, patmīlīgs, agresīvs, paralizē emocionālo pusi un vairs nespēj pielietot viņam piemītošo gudrību.

Kreisās smadzeņu puslodes pozitīvie aspekti

Fiziskā un prāta aktivitāte, radošais potenciāls un pozitīva pašcieņa.

Kreisās smadzeņu puslodes negatīvie aspekti

Egoisms, ātra daba, vēlme dominēt, izmantot citus, godkārība, nekaunība, fanātisms, askētisms.

_________

Dr. Evans Gordons

Smadzenes ir ārkārtīgi sarežģīta sistēma. Tad kamdēļ man būtu tās jāiepazīst? – jūs varētu jautāt. Tādēļ, ka līdz ar to iepazīšanu Jūs varat uzlabot savas darba spējas, kognitīvos procesus, lēmumu pieņemšanas spēju un daudz ko citu.

Arī zinātnieki nezina visu par šo komplekso sistēmu, tomēr viens ir skaidrs – smadzenes kopā ar ķermeni darbojas kā vienots mehānisms. Agrāk uzsvars tika likts uz smadzeņu atsevišķu daļu pētījumiem, neironiem, šūnu savienojumiem, taču maz tika analizēts, kā smadzenes darbojas kopā – kā vienota sistēma.

Jūsu smadzenēs ir apmēram 100 biljoni neironu jeb smadzeņu šūnu, kas savā starpā veido komunikācijas tīklu. Ir 2 veidi, kā šī komunikācija noris: a) ierosa; b) kavēšana. Informācija tiek nodota ar elektriskiem un ķīmiskiem signāliem, un reakcija atkarīga no tā, cik spēcīgs signāls neironiem piekļūst. Arī šobrīd Jūsu smadzenēs saslēdzas un kopā sāk darboties (komunicēt) miljoniem neironu.

Smadzenes darbojas 3 lielos, savstarpēji saistītos līmeņos:

  1. Smadzeņu stumbra līmenis, kas ir pamata dzīvības funkciju uzturēšanas līmenis. Tajā tiek saņemti un nodoti signāli par sirdsdarbību, svīšanu, elpošanu, kā arī emocijām.
  2. Vidējais līmenis ietver 2 daļas: a) limbisko sistēmu; b) bazālos ganglijus.

Limbiskā sistēma pamatā uztur informāciju par emocijām, jūtām un atmiņu. Tā ir cieši saistīta ar smadzeņu stumbru, uztverot tā ierosas mehānismus.

Bazālie gangliji atbild par automātisku, rutīnisku darbību veikšanu, piemēram, par refleksiem.

  1. Augstākais līmenis ir smadzeņu ārējā garoza jeb kortekss, kas sastāv no 4 apvidiem atbilstoši smadzeņu daivām. Kortekss veic augstākos domāšanas procesus, piemēram, lēmumu pieņemšanu.

Kopumā smadzenes ir orgāns, kas nodrošina 4 galveno informācijas uztveršanas un nodošanas procesu darbību. Tie ir:

  1. Emocijas;
  2. Domāšana;
  3. Jušana;
  4. Pašregulācija.

Visi procesi, izņemot emocijas, kas lielākoties ir neapzinātas, darbojas apziņas līmenī.

Vairāki hormoni regulē šo procesu darbību, piemēram, glutamīns atbild par emociju producēšanu, dopamīns, seratonīns un noradrenalīns – par domāšanu un jušanu, bet endorfīni un oksitocīns – par pašregulāciju.

Princips, kas nosaka efektīvu smadzeņu darbību ir „samazināt briesmas /draudus un maksimizēt atalgojumu”. Tas nozīmē ikdienā pasargāt sevi no draudīgām un bīstamām situācijām, tai pat laikā, cik iespējams bieži, atalgot sevi. Cilvēkam nepieciešams justies droši, kas nozīmē ne tikai mājokļa un siltuma esamību, bet arī sociālo iesaisti, spēju sevi izpaust radoši un pašrealizēties. Šīs drošības sajūtas esamība vai neesamība pašos pamatos organizē smadzeņu darbību.

Emocijas pamatā noris neapzinātā līmenī. Kā draudu situāciju smadzenes, piemēram, var uztvert troksni, lai gan cilvēkam var arī nešķist, ka viņš jūtas apdraudēts, to dzirdot. Tāpat, piemēram, tikai forma, kas atgādina zirnekli, var tikt uztverta kā draudu signāls. Pamata emocijas ir prieks, pārsteigums, izbrīns, skumjas, riebums un dusmas. Tās tiek atpazītas vienmēr, turklāt tās vienmēr pavada arī ķermeniskas reakcijas.

Jūsu intuīcija bieži saka priekšā, ka ierastajā vidē kaut kas nav pareizi, pirms esat aptvēris, kas tieši tas ir. Šādi smadzenes jau ļoti laicīgi dod apziņai signālu par iespējamo draudu objektu.

Emocijas ir galvenais mehānisms arī lēmumu pieņemšanā, lai gan, iespējams, šķiet, ka lēmums pieņemts, pamatojoties uz loģisku domāšanu.

Domāšana attiecināma uz to, kā cilvēks izmanto savu ķermeni un smadzenes, lai atcerētos, koncentrētu uzmanību un plānotu nozīmīgas darbības.

Pašregulācija ir emociju, jušanas un domāšanas vadīšana un kontrole ar mērķi samazināt draudus un maksimizēt apbalvojumu. Jo vairāk Jūs paļaujaties uz savām emocijām, domāšanu un jušanu, jo labāk noris pašregulācijas procesi.

Patiesi iepazīstot savas smadzenes, Jūs (un neviens cits!) kļūsiet par labāko sevis ekspertu un pārzinātāju.

 

________

 

Smadzeņu apasiņošana

Smadzeņu šūnu energoapgādi par 100% veic glikoze. Smadzenes nevar uzkrāt glikozi, tādēļ tās ir pilnīgi atkarīgas no glikozes, kas cirkulē asinīs. Ja smadzenes netiek apasiņotās, tad 8-10 sekunžu laikā iestājas bezsamaņa. 40-110 sekundes bez apasiņošanas, jau izraisa refleksu zušanu.

Kas ir nepieciešams smadzeņu attīstībai?

B grupas vitamīni ir nepieciešami neirotransmitteru (vielas, kuras pārnes informāciju nervu sistēmā) sintēzei un funkcionēšanai, kā arī piedalās nervu sistēmas attīstībā un mielīna – nervu aizsargājoša apvalka – veidošanā. Kā organisms var iegūt B vitamīnu? B1 – no maizes, gaļas, dārzeņiem; B6 – tāpat, kā arī piena produktos; B12 – olās, zivīs, gaļā un piena produktos; folskābe – visvairāk zaļumos, piem., spinātos, arī kopā ar citiem B grupas vitamīniem. Mūsdienās dažādi pārtikas produkti speciāli tiek bagātināti ar vitamīniem, lai cilvēks tos saņemtu pietiekošā daudzumā.

No ogļhidrātiem svarīgākā loma ir glikozei, kura nodrošina galvas smadzenēm enerģijas resursus.

Ļoti liela loma ir tieši taukvielām jo tās veido 60% no galvas smadzeņu audiem. Tauki ir tikpat nozīmīgi nervu sistēmas uzbūvē, kā kalcijs kaulaudiem. Pateicoties taukiem, nervu šūnas var augt, veidot jaunas saistības ar citiem neironiem, paralēli veidojas arī mielīna apvalki.

Taukus iedala piesātinātās un nepiesātinātās taukskābēs. No polinepiesātinātām taukskābēm visnozīmīgākās nervaudiem ir ALA (alfalinolenskābe), EPA, DHA (dokozaheksaēnskābe), Omega-3 un Omega-6 taukskābes. Ne velti DHA taukskābe ir atrodāma mātes pienā, jo tā ir nepieciešama jaundzimušā nervu sistēmas attīstībai! Vēlāk cilvēks to saņem ar uzturu. Nepieciešamas taukskābes lielā daudzumā ir atrodamas treknajās jūras zivīs.

Neironi

Neironi ir elektriski uzbudināmas šūnas, tās arī spēj ģenerēt elektrisko uzbudinājumu un vadīt to signāla viedā. Neironi sastāv no šūnas ķermeņa un izaugumiem, tās ir augsti attīstītas struktūras ar plašu membrānu tīklu. Neirons vada elektrisko uzbudinājumu impulsa veidā ar ātrumu 100 m/s

Cilvēka apziņas aktivitāte neironos ir lēnāka nekā zemapziņas aktivitāte. Zemapziņas aktivitātēs neironu impulsi pārvietojas 800 reizes ātrāk nekā apziņas aktivitāte.

Cilvēkam neironu skaits ir no 10 miljardiem līdz l triljonam

Vidēji cilvēka smadzenēs ir 100 miljardi neironu

Sieviešu smadzeņu garozā ir 19,3 miljardi neironu

Vīriešu smadzeņu garozā ir 22,8 miljardi neironu

Smadzenēs ir 10 piecpadsmitajā jeb 1,000,000,000,000,000 sinapšu, kas ir aptuveni pusmiljarda sinapšu vienā kubik milimetrā.

Vienā sinapses pūslītī ir ap 5000 neirotransmiteru (Kandel et al., 2000, p. 277)

Sinapšu skaits smadzeņu garozā 0.15 quadrillioni

Agrā grūtniecības periodā neironi aug ar ātrumu 250,000 neironi minūtē.

Vidēji dienā mēs zaudējam aptuveni 85 000 neironus, kas gadā ir 31 miljons neironu.

Pēc cita aprēķina mēs katru sekundi zaudējam vienu neironu!

Neironu skaita atšķirības labajā un kreisajā smadzeņu puslodē ir tā, ka par 186 miljoniem neironu vairāk ir kreisajā smadzeņu puslodē nekā labajā.

Savstarpēja sazināšanos starp neironiem jeb transmisiju nodrošina ķīmiskas vielas – neirotransmiteri. Smadzeņu šūnu energoapgādi par 100% veic glikoze. Smadzenes nevar uzkrāt glikozi, tādēļ tās ir pilnīgi atkarīgas no glikozes, kas cirkulē asinīs.

Tipiskam neironam ir 1 000 – 10 000 savienojumu ar citiem neironiem.

Smadzeņu plastiskums

Smadzeņu plastiskums ir viena no unikālākajām smadzeņu uzbūves īpatnībām. Plastiskums ir process, kad smadzenēs mainās (zūd, pārorganizējas, top jauni) neironu tīkli, tā veidojot atbildes reakcijas uz jaunu pieredzi vai sensoro (maņu, sajūtu) stimulāciju (t.i., organizējot vai pārorganizējot kādas darbības).

Lai gan noteiktas pārmaiņas smadzenēs ir atkarīgas no stimula tipa, smadzeņu plasticitāte plašāk var tikt aprakstīta kā sinapšu (sinapses – NS pamatstruktūras veidojumi – savienojumi starp nervu šūnām, kuru darbība ir noteicoša mācīšanās un atmiņas procesos) savienojumu spēka koriģēšana starp smadzeņu šūnām.

Kas apliecina plastiskuma esamību?

Pamata mehānismi, kas uztur plasticitāti cilvēka attīstībā, ietver neiroģenēzes (neiroģenēze – nervu šūnu atjaunošanās process, ko sekmē cilvēka aktīva dzīves pozīcija, mācīšanās mūža garumā, spēja pilnveidoties) klātesamību dažādās smadzeņu daļās, neironu likvidēšanu apoptozē (apoptoze – programmēta šūnu nāve jeb organisma vadīta pašnāvība zināmam daudzumam šūnu, lai cilvēka ķermenis no tā gūtu labumu. Nepieciešana visām dzīvām radībām. Šūna, kas cieš no kāda ievainojuma – uzpūšas, pārplīst, izmētā savu saturu starp savām kaimiņu šūnām un rada iekaisumu, bet tās, kuras „izdara pašnāvību” (t.i., apoptoze), mirst akurāti un pazūd), pēcdzemdību proliferāciju (neironālo savienojumu vairošanos) un sinapšu sazarošanos, un no aktivitātes līmeņa atkarīgu neironu komunikāciju uzlabošanos.

Ir 4 stimulu tipi, uz kuriem smadzenes veido pārmaiņu atbildes reakcijas:

1) attīstošais tips (piemēram, bērna smadzenes ir ļoti plastiskas, salīdzinot ar pieaugušajiem, kā to parāda bērnu pārākā spēja iemācīties otru valodu vai spēja atgūties no smadzeņu ievainojumiem),

2) no aktivitātes līmeņa atkarīgais tips (piemēram, tajos gadījumos, kad tiek zaudētas maņas, tās nereti tiek aizstātas ar citām – plastiskuma unikālās pielāgošanās spējas);

3) mācīšanās un atmiņas tips (neironu tīkli smadzenēs mainās, veidojot atbildes reakcijas uz noteiktu (jaunu) pieredzi);

4) ievainojumu tips (rodas no bojājuma smadzenēs vai, piemēram, labi zināmais Fineas Geidža (Phineas Gage) gadījums (Viņš bija 19. gs. vidū dzīvojošs vīrietis, kuru mūsdienās atceras tādēļ, ka viņa galvai cauri izdūrās metāla stienis, pilnībā iznīcinot vienu no frontālajām pieres daivām; šis cilvēks pēc negadījuma izdzīvoja un tika daudz pētīts; šie pētījumi deva pasaulei jaunus un unikālus atklājumus par smadzeņu uzbūves īpatnībām)).

Smadzeņu ievainojumi un plastiskums

Ievainojumi rodas no, piemēram, sitiena, kura rezultātā var tikt skartas noteiktas smadzeņu funkcijas, piemēram, motorā (jeb kustību) kontrole, atmiņa vai valoda. Tās pārorganizējas un var izpausties caur neievainotajām vietām smadzenēs, tā ļaujot skartajām funkcijām tomēr tikt veiktām.

Bērniem, salīdzinājumā ar pieaugušajiem,  ir paaugstināta smadzeņu plasticitāte un līdz ar to –  spēja atgūties no smadzeņu ievainojumiem vai nozīmīgas operācijas, piemēram, pusložu operācijas epilepsijas gadījumos.

Sinapšu plastiskums un neirotrofīni

Neirotrofikās vielas (piemēram, neirotrofīni, citokīni, augšanas faktori, interleikīni u.c. ; daudzas neirotrofiskās vielas producē arī neiroglijas šūnas) – stimulē neironu izdzīvošanu un augšanu cilvēka attīstībā un ir iesaistītas arī pieaugušu cilvēku smadzeņu neironu izdzīvošanas regulācijā, smadzeņu plasticitātē, neironu reģenerācijā un apoptozes mazināšanā, kā arī jaunu sinapšu veidošanā; tātad neirotrofīniem ir ļoti nozīmīga loma smadzeņu attīstības pilnvērtīgā norisē, ietekmējot gan cilvēka mentālo un fizisko aktivitāti, gan tieksmi uz izziņu un mācīšanos, gan uzvedību kopumā.

Sinapšu plasticitāte ir funkcija, kas ir plaši pārstāvēta dažādās sugās, un tai ir ne tikai attīstības loma, bet arī nozīme pieaugušu smadzeņu adaptācijā un modifikācijā.

Smadzenes pielāgojas uzvedībai, un tās pieredzes, kuras smadzenes uztver, izraisa tiešas izmaiņas sinapšu aktivitātē un spēkā – pieredze patiešām ietekmē izmaiņas smadzeņu neironu tīklos, modulējot sinapses tā, ka noteikta atbildes reakcija būtu noteiktu stimulu ietekmes rezultāts.

Attīstošā smadzeņu plasticitātes funkcija ir svarīga ne tikai agrā bērnībā; tai ir ietekme arī uz vecākām smadzenēm. Kad mēs novecojam, sinapšu plasticitāte kļūst mazāka pieaugošās neirotoksīnu aktivitātes dēļ, kas ir atbildīgi par šūnu komunikāciju, savukārt jaunībā pieaugošā sinapšu plasticitāte ir iemesls augšanas apmēriem un vēlmei apgūt zināšanas, kam jāparādās šajā attīstības stāvoklī.

Bērnu smadzeņu neironu plastiskuma veidi

Bērniem smadzeņu plasticitāte var tikt iedalīta 4 tipos: 1) adaptīvā plasticitāte, kas paaugstina prasmju attīstīšanos vai atgūšanos no smadzeņu ievainojumiem; 2) bojājumu plasticitāte, kas tiek saistīta ar kognitīviem bojājumiem; 3) pārmērīgā plasticitāte, kas noved pie neadaptīvām smadzeņu neironu ķēdēm, un 4) plasticitāte – smadzeņu „Ahilleja papēdis”, kas padara smadzenes viegli ievainojamas.

Bērna smadzenes

Vispārīgi jautājumi un to attīstība pirms un pēc dzemdībām – sīkāka informācija ir pieejama šeit.

CNS attīstība prenatālajā periodā

Jau trešajā attīstības nedēļā auglim sāk attīstīties nervi un sirds – asinsvadu sistēmas. Galvas smadzenes garoza auglim veidojas pēdējā grūtniecības trimestrī un turpina veidoties pēc bērna dzimšanas. Sākumā auglim veidojas reflektoriskās kustības.

No 19-22 nedēļai ir izveidojušies visi neironi, visas nervu šūnas. Šajā laikā veidojas galvas smadzeņu saistības ar citam NS un ķermeņa daļām.

24-28 ned. – sasniegts tā saucamais dzīvotspējas vecums. Pēdēju 3 mēnešu laikā notiek straujš galvas smadzeņu augšanas periods un turpinās pirmos divus dzīves gadus.

Teratogēnie faktori, kuri ietekmē augļa attīstību:

  • Alkoholisms – psihiskā atpalicība, sirdsdarbības traucējumi, svara atpalicība u. c.
  • Smēķēšana – nikotīns var izsaukt augļa bojājumu, priekšlaicīgas dzemdības, uzvedības un mācības grūtības, bronhītu, astmu un tml.
  • Narkotikas – bērns var piedzimt nedzīvs, ar iedzimtām kroplībām, uzvedības un mācības traucējumi.
  • HIV – sejas pataloģijas, attīstības aizkavēšanos, kognitīvās sfēras defekti, var rasties AIDS.
  • Svins(rūpniecības indes) – izsauc dažādas kroplības un intelektuālos traucējumus.
  • Dzīvsudrabs – dod smagu psihisku atpalicību, neiroloģiskus traucējumus.
  • Radiācija – dažādas orgānu kroplības, NS anomālijas.
  • Infekcijas slimības – masaliņu vīruss var dot pērnas encefalīta sekas; citomegalovīruss var dot smagus neiroloģiskus defektus u. c.

Smadzeņu viļņi

Neironi pastāvīgi ir aktīvi, un šī aktivitāte izpaužas elektriskā aktivitātē – bioritmos. Tos pieraksta EEG (elektroencefelogramma; tās izgudrotājs –  Bergers, kas šo metodi patentēja 1924. gadā), kas ļauj izvērtēt, vai smadzenes darbojas pilnvērtīgi, un vai bioritmi atbilst normai. Ir:
•    Alfa ritms – 8 – 13 Hz (herci) svārstības, tas izpaužas modrā stāvoklī, veicot aktīvas darbības;
•    Beta ritms – 13 – 30 Hz;
•    Teta ritms – 4 – 7 Hz; izpaužas miegā;
•    Delta ritms – 0,5 – 4 Hz; izpaužas ļoti dziļā miegā vai dažos gadījumos arī epileptiķiem.
EEG (elektro encefelogramma) ir cilvēka smadzeņu strāvu pieraksts.

Iedzimst:
•    Sinhrons alfa ritms (šiem cilvēkiem raksturīga ātrāka domāšana, reakcija);
•    Desinhrons alfa ritms (šiem cilvēkiem raksturīga lēnāka domāšana, reakcija).

Alkohols desinhronizē alfa ritmu, kā arī  atņem šūnām ūdeni.
Turpmāk mazliet sīkāk par katru ritmu:
α- alfa ritms – atbild par redzes informācijas apstrādi. Izteikts nomoda ritms. Parādās 6 – 8 g.v.; pavisam maziem bērniem tāda nav. Saglabājas nemainīgs visu mūžu. Īpatnības (izteiktības zonas un daudzums) ir iedzimtas. Visvairāk izteikts pakausī, jo tur ir lokalizēti redzes centri. Intelektuāli atpalikušiem un akliem cilvēkiem nav α ritma. (akliem cilv.ir μ – mī – ritms. Tas ir taustes, kas aizstāj redzi, ritms.) Pasliktinoties redzei, α ritms samazinās.
β – beta ritms. Var dalīties β1 un β2. Parādās, kad cilvēks sāk sapņot (t.i., var būt gan miegā, gan nomodā – posmā, kad cilvēks risina savas problēmas). Saistīts ar telpisko uztveri un orientāciju. Vājš β ritms liecina par vāju telpas uztveri. Ir cilvēki, kas vispār neorientējas telpā, tiem šis ritms ir ļoti minimālās frekvencēs vai pat nav nemaz. Māksliniekiem ir ļoti izteikts β ritms. β ritms ir iedzimts. Bieži vien tas mēdz aizvietot alfa ritmu. Beta viļņi, kas parādās 12 līdz 30 reizes sekundē, dominē, kad cilvēks aktīvi koncentrējas.
Θ – teta ritms. Lēnais ritms, pamatā tas ir miega ritms. Pieaugušajiem nomodā reti sastopams, bērniem un veciem cilvēkiem – biežāk. Arī sievietēm pie izteikti negatīvām emocijām, bet vīr. – ne; šis ir viens no svarīgiem aspektiem, kur izpaužas vīriešu un sieviešu smadzeņu darbības dzimumatšķirības. Netipiski ātrs teta ritms augstās frekvencēs liecina par smadzeņu nepilnīgu darbību. To var saukt arī par dziļā miega ritmu, kad organisms ir pilnīgi atslābis, un ir minimāls enerģijas patēriņš. Vidēja ātruma ir teta viļņi, parādoties vidēji 10 reizes sekundē un visspēcīgāk izpaužas, kad cilvēks saskaras ar kaut ko jaunu un nebijušu, citiem vārdiem, mācību procesā.

Δ –delta ritms. Parādās nakts pirmajā pusē, kad organismam raksturīga atpūta un kad sirds ātrums ir apmēram 30 – 40 sitieni/min. Šai posmā uzkrājas enerģija, izdalās augšanas hormons, notiek atjaunošanās procesi. Delta smadzeņu viļņi ir vieni no lēnajiem viļņu veidiem, kas parādās četras reizes sekundē kā dziļā miega fāzes raksturiezīme.

Smadzeņu izpētes vēsture

Gadsimtiem ilgi filozofi un zinātnieki ir brīnījušies, kā neironi spēj vadīt elektriskos signālus. Kas tas par mehānismu, kas ļauj neironiem vadīt tik skaidrus signālus?

Anatoms J. Z. Jungs kādā sava ceļojuma laikā Itālijā pēkšņi ļoti ieinteresējās par kalmāriem. Viņš pētīja šos dzīvniekus un atklāja, ka to centrālais motorais nervs teju, teju sasniedz vienu milimetru diametrā! Ar šo atklājumu viņš krietni samulsināja citus pētniekus, kas gadiem ilgi bija pārliecināti, ka visiem dzīvniekiem motorā nerva diametrs ir apmēram vienu mikronu liels. Beidzot zinātnieki varēja veikt atklājumu, ka nervu impulsi pārvietojas viļņveidīgi gan iekšpus, gan ārpus nervu šķiedras. Noteikti proteīni darbojas kā vienvirziena vārti un rada ķēdes reakciju visa neirona garumā. Savukārt citi proteīni pārraida impulsus starp pašiem neironiem.

***

Jau senajiem filozofiem bija interese par to, kas ir „prāta orgāns”. Domas dalījās Aristotelis apgalvoja, ka tā ir sirds, Hipokrāts (349.g.p.m.ē.) – ka smadzenes, kas, pēc viņa domām, kontrolē arī sajūtas un kustības. Hipokrāts bija novērojis, ka, ja ir bojāta viena puslode, pretējā pusē var novērot ēšanas/ kustību/ somatosensoras problēmas. Arī Aristotelis vēlāk pievērsās smadzeņu aplūkošanai, saistot to darbību ar epilepsiju.

Galēns (Gladiatora ārsts) veica pētījumus ar pērtiķiem, mēģinot noskaidrot nervu daudzumu un izvietojumu to ķermeņos. Senais pētnieks nonāca pie secinājuma, ka svarīgas ir smadzenes, nevis to „vēderiņi” (bija uzskats, ka smadzenēs ir vairāki dobumi – „vēderiņi”). Pieres daivas atbild par dvēseles darbību.

Slavenais Leonardo da Vinči arī interesējās par cilvēka anatomiju un atlēja

ģipsī smadzeņu struktūras.

Renē Dekarts, franču filozofs, apgalvoja, ka smadzeņu vidusstruktūrās atrodas hipofīze un ka tā kontrolē visas kustības. Tieši viņš radīja slaveno refleksa teoriju, kuras ietvaros ir aprakstīti divi stimula saņemšanas un nodošanas posmi – aferentais posms – no pieskāriena kādam priekšmetam (piemēram, asam vai karstam) iet impulss uz hipofīzi, un – eferentais posms – no tās (t.i., hipofīzes) nāk komanda cilvēkam atraut roku.

1665. gadā R. Kuks radīja pirmo mikroskopu; bet apmēram pēc pusgadsimta, 1717. gadā Levenkuks to uzlaboja, padarot līdzīgu mūsdienu variantam.

1791. gadā G. Luidžini, pētot vardes, atklāja nervu reakcijas uz elektrisku stimulu, proti, konstatējot impulsu, muskuļi saraujas. Šis pētnieks pirmo reizi vēsturē pierādīja, ka nervu šķiedras vada elektriskus impulsus.

Protams, ne visi tā laika atklājumi vēlāk apstiprinājās esam reāli. Tā, piemēram, Galls kopā ar Špurcēnu radīja frenoloģijas pieeju, kas bija ļoti populāra 19.gs. pirmajā pusē. Pētnieki sastādīja galvas frenoloģisko karti, kur dažādas smadzeņu zonas noteica, piemēram, laulāto saskaņu, dzimtenes mīlestību, agresiju u.c. ikdienas emocionālas, motoras un cita veida reakcijas. Grāmata „Frenoskopija”, ko Galls ar kolēģi izdeva, rakstiski iemiesoja šo teoriju. Lai gan šī karte bija visnotaļ spekulatīva, tā sniedza impulsu ļoti svarīgai idejai – atsevišķas smadzeņu zonas nodrošina noteiktas spējas.

Flourenss,  antilokalizionists, pētīja nervu sistēmas darbību un dzīvnieku funkcionēšanas iespējas. Viņa „izmēģinājuma trusīši” bija baloži – viņš šiem putniem noārdīja atsevišķas smadzeņu zonas un vēroja, kas notiek tālāk. Novērojumi apliecināja, ka baloži ar mazākiem bojājumiem atveseļojas. Ar šo visnotaļ nehumāno paņēmienu Flourenss lika pamatu vienam no mūsdienu centrālajiem un nozīmīgākajiem atklājumiem par smadzenēm, proti, viņš atklāja galvas smadzeņu plastiskumu (citiem vārdiem, neiroplasiticitātes spēju) un neironu spēju reģenerēties. Pētnieks izvirzīja apgalvojumu, ka kopējā smadzeņu masa funkcionē vienā veidā.

Slavenie runas centru atklājēji – Brokā un Vernike – arī mūsdienās ir labi zināmi. Viņu vārdos pat nosaukti zināmi apvidi smadzenēs. Lūk, kā tas notika – Brokā, kurš pēc profesijas bija ārsts, bija pacients ar iesauku „tan”, jo vienīgā zilbe, ko viņš prata izrunāt, bija „tan”. Taču viņš saprata runāto. Pēc pacienta nāves, veicot sekciju, Brokā viņa smadzenēs, apakšējā pieres daļā, atrada bojājumu, ko tagad sauc par Brokā lauku. Šis ārsts pierādīja, ka kreisā smadzeņu puslode ir vadošā runas procesos.

Savukārt K. Vernike 1874. gadā klīnikā novēroja slimnieku ar runas un uztveres traucējumiem, kam bija saglabāta ekspresīvā runa, taču cilvēks pats nesadzirdēja sevis teikto. Šis pētnieks konstatēja, ka pacientam bija bojājums kreisās puslodes deniņu daivā. Vernike to nodēvēja par sensoro tēlu centru.

Abi šie pētnieki ierosināja diskusijas par vadošo jeb dominanto (kreiso) un subdominanto (labo) puslodi.

1817. gadā divi neirofiziologi – Hitciks un Fričs – elektriski stimulēja suņa smadzenes un atklāja motoro zonu.

1873. gadā I. Goldži piedāvāja sudraba nitrāta metodi, ar ko fiksēt nervu audu stāvokli, lai to labāk varētu pētīt mikroskopā. Goldži par atklājumu saņēma Nobela prēmiju. Viņš arīdzan apgalvoja, ka nervi ir cita veida audi nekā pārējās šūnas. Kopā ar pētnieku Kanālu viņš atklāja, ka neironiem ir izaugumi (tos mūsdienās sauc par dendrītiem un aksoniem).

Šeringtons arī bija viens no ievērojamiem pētniekiem, kas konstatēja neironu spēju „komunicēt” savā starpā. Proti, viņš pierādīja, ka elektriskie un ķīmiskie impulsi no neirona uz neironu tiek raidīti caur sinapsēm (savienojumu vietām starp neironiem).

20. gadsimts aizsākās ar Grodmana 1906. gadā izveidoto karti ar 52 smadzeņu virsmas laukiem, kuri atbild par noteiktām funkcijām. Tos precizēja Penthils un Rasmusens (ASV), eksperimentējot neirooperāciju laikā un konstatējot, ka to laikā smadzenes nav jūtīgas. Tā viņi nonāca līdz sensorajai lokalizācijas kartei, kurā fiksēta atsevišķu ķermeņa daļu funkcionālā nozīmība. Izrādījās, ka ar lielāko smadzeņu daļu ir saistītas: mute, mēle, balsene, aukslējas – visi orgāni, kas artikulē skaņu. Mūsu ķermeņa daļas projicējas galvas smadzenēs.

Apmēram tai pašā laikā Monics (ASV) cilvēkiem ar smagiem psihiskiem traucējumiem piedāvā lobusu – smadzeņu daivas izņemšanu.

20. gs I pusē neiroķirurgs Vailders Penfīlds kategorizēja smadzeņu funkcijas, elektriski stimulējot dažādus to apgabalus pacientiem apziņas stāvoklī neiroķirurģijas operāciju laikā.

Zangers, Efkaens un Milners – pētnieki, kas analizējot klīniskos gadījumus, neapstrīdami pierādīja, ka kreisā puslode atbild par runas procesiem un labā – par vizuāli telpisko uztveri.

Odžemans,  stimulējot kreisās puslodes apakšējo daļu pieres daivā, konstatēja, ka šādi tiek bloķēta runas spēja, bet to pašu darot ar labās puslodeslodes temporālo (deniņu) daivu, cilvēkam parādās pēkšņas, nemotivētas bailes, neskaidrība par realitāti, deja vu izjūta.

A.Lurija (Krievija), profesors un zinātņu doktors psiholoģijā un neiropsiholoģijā, kurš apkopoja savus kara novērojumus grāmatā „Traumatiskā afāzija” (1947. gads). Viņš pierādīja, ka pie noteiktiem smadzeņu bojājumiem, runas traucējumi (afāzija) atšķiras kvalitatīvi. „Augstākās psihiskās funkcijas” (1949. gads) – papildināts pirmās Lurija grāmatas izdevums.

Mūsdienas. Nu, lūk, īsumā esam aplūkojuši smadzeņu pētniecības vēsturi. Visi šie pētījumi, un, protams, vēl neskaitāmi citi, ir snieguši pārliecību – smadzenes ir vienots veselums, kura elementi darbojas savstarpējā hierarhijā un kur visaugstākā vadība pieder smadzeņu garozai un neokorteksam. Smadzeņu primārā funkcija ir nodrošināt pilnvērtīgu psihisko darbību, ko var izdarīt tikai tad, ja smadzenes ir pilnīga struktūra. Piemēram, darot mums ikdienā tik pierastu un šķietamie automātisku darbību – rakstot –, strādā viss smadzeņu komplekss, klausoties lielākā aktivitāte ir Vernikes zonā, bet lasot – deniņu un pieres zonā. Savukārt, kamēr veidojam izteikumu, strādā prefrontālā daļa, bet kad sākam to izteikt skaļi, proti, runājot dominē apvidus centrālajā zonā (S. Voitkāne, 2009, stāstījuma pieraksts).

***

Limbiskā sistēma ir viens no pamata strukturālajiem veidojumiem smadzenēs, kas atbild par emociju esamību. Vēsturiski tas izveidojies kā viens no pēdējiem mūsdienu cilvēka smadzeņu struktūrelementiem. Rodoties zīdītājiem, radās arī jauni smadzeņu garozas un zemgarozas veidojumi, kas bija sagrupēti apļveidā un ieguva limbiskās struktūras nosaukumu. Tā paplašināja līdzšinējo emocionālo stāvokļu loku, radot iekāres, dusmu, kvēlas mīlestības, dziļa riebuma jūtas.

Tālāk attīstoties, limbiskā sistēma palīdzēja cilvēkam pilnveidot spēju apgūt jaunas iemaņas un atcerēties apgūtās.

Galvas smadzeņu piedēklis kopā ar limbisko sistēmu rada vēlmi veidot ģimeni, spēju pieķerties, audzināt bērnus.

Garozas jaunākajā daļā notiek arī emociju un domāšanas sintēze – varam izjust emocijas arī saistībā ar dažādiem abstraktiem simboliem, tēliem, mākslu. (Goulmens „Tava emocionālā inteliģence”)

______

Galvas smadzeņu daivu bojājuma sindromi

Pieres daivas bojājumu izpausmes:

  • monoparēze bojājumam ķermeņa pretējā pusē,
  • atsevišķu muskuļu grupu centrālā parēze,
  • parparēze,
  • hemiparēze,
  • skata parēze;
  • Motorā afāzija- runas traucējumi, precīzāk, noteiktu galvas smadzeņu garozas zonu traucējumi, kuru rezultātā cilvēks zaudē spēju izmantot vārdus un frāzes kā domu izpaušanas līdzekli. Ekspresīvā runa var būt traucēta arī runas aparāta bojājumu gadījumos, bet jēdziens „afāzija” šos traucējumus neiekļauj. Afāzijas gadījumā slimnieks var izrunāt jebkurus burtus un skaņas, bet nemāk runāt. Impresīvās runas (t. i. runas izpratne dzirdot) afāzijas gadījumos atšķiras no kurluma, t. k.visas skaņas tiek uztvertas, bet vārds skan kā nepazīstams signāls.
  • Agrafija – nespēja parakstīt, lai gan rokas pariezi nenovēro.
  • Motorā apraksija – nespēja izpildīt darbības, rīkoties ar priekšmetiem (karote, atslēga).

Paura daiva:

  • Monotipa jušanas traucējumi;
  • orālā apraksija- tiek traucēta runas kustību pamats. Pacients nevar atkārtot parādītās mēles vai lūpu kustības.
  • Astereognoze-nespēja noteikt priekšmeta īpašības, priekšmetu aptaustot nepazīst.
  • Sensitīva ataksija – ar aizvērtām acīm vai tumsā staigājot neliks pareizi kāju.
  • Apraksija –  pacients nespēj noteikt savu kustību virzienu un mērķi.
  • Aferentā parēze – slimnieks nevar veikt precīzas kustības.

Pakauša daiva:

  • krāsu redzes traucējumi;
  • redzes agnozija (nespēja atpazīt priekšmetus, objektus un parādības, saglabājoties to redzes uztveršanai;
  • Antona sindroms – pacients pārdzīvo par saviem redzes traucējumiem un tos noliedz, kad viņam par tiem saka;
  • simultagnozija – redz atsevišķas objekta daļas, ir traucēta kustīgu objektu uztvere.

Deniņu daiva:

  • centrālais kurlums – traucēta atsevišķu skaņu diferencēšana; nespēj noteikt skaņas avota atrašanas vietu telpā, ja tas atrodas bojājumam pretējā pusē;
  • sensorā afāzija – nesaprot savu un cita runu,
  • parafrāzijas (neveido pareizi vārdus), logoreja (runā daudz, bet vārdus veido nepareizi);
  • akustiskā afāzija – nespēj atcerēties pat īsus vārdus; sensorā amūzija – nesaprot mūziku un ritmu.

______

Desmit labākie blogi par smadzenēm!

100 intriģējoši fakti par smadzenēm!

>>> Šis materiāls ir izstrādes stadijā un tiek papildināts>>>

 

>>> Ja arī Tev ir raksti par un ap smadzenēm, laipni lūgtum piedalīties šīs lapas veidošanā>>>

 




Use Facebook to Comment on this Post