Jauns skatījums uz dažiem no garīgo traucējumu veidiem

Mūsdienu psiholoģija, un jo īpaši – terapijās izmantotie medikamenti (visbiežāk, antidepresanti) lielākoties nav spējuši mazināt garīgo traucējumu izplatību.




Laikā no 1990. līdz 2010. gadam cilvēkiem visā pasaulē bija vērojami smagi depresīvi traucējumi un trauksme, un izplatības procents pastāvīgi saglabājās attiecīgi 4,4% un 4% apmērā.


Depresija, nemiers un pēctraumatiska stresa traucējumi galvenokārt var būt atbildes reakcija uz garīgām traumām cilvēka dzīvē, tāpēc tikai šo problēmu radīto emocionālo sāpju (t.i., seku) ārstēšana ar noteiktiem preparātiem neatrisina pamatproblēmu. Pētniece Kristena Saima (Kristen Syme) salīdzina to ar medikamentu izmantošanu salauztam kaulam, nesaaudzējot pašu kaulu.


“Sāpes nav slimība; sāpes ir funkcija, kas mums pasaka, ka ir problēma,” saka Saima. “Depresija, trauksme un PTSD bieži ir saistīti ar dzīvē piedzīvotiem draudiem vai cilvēka pakļaušanu vardarbībai – it kā acīmredzamiem pēcāku garīgo traucējumu cēloņiem (un ne vienmēr tiem jābūt ilgstošiem, tie var būt arī īsu, bet intensīvu epizožu formā iepriekš dzīvē), tomēr tā vietā mēs depresiju, trauksmi un līdzīgus stāvokļus biežāk dēvējam vienkārši par sociokulturālām parādībām.”


“Medicīniskās veselības pētījumi joprojām ir ļoti iestrēguši uzskatos, kas nāk no 19. gadsimta, un “atdzīvojušies” 1980. gadā, klasificējot visu pēc simptomiem cerībā atklāt pamatā esošos modeļus, kas novestu pie zināmiem risinājumiem, bet to tiešām nav,” Saimas domu turpina Edvards Hagens (Edward H. Hagen), evolucionārās antropoloģijas profesors un pētījuma līdzautors. “Lai gan mēs izmantojam jaunus mērījumus, piemēram, ģenētiku, biomarķierus un attēlveidošanu, tie vēl joprojām nav papildinājuši zināšanas, kas vajadzīgas, lai patiešām uzlabotu cilvēku dzīvi.”


Starp problemātiskākiem jautājumiem pētnieki min depresijas “ķīmiskās nelīdzsvarotības” teoriju, kā dēļ radīta virkne antidepresantu, kas domāti atsevišķu ķīmisko vielu, ko sauc par neirotransmiteriem, modulācijai smadzenēs. Lielā antidepresantu pētījumu metaanalīzē 2018. gadā atklāts, ka antidepresantiem ir gandrīz tāda pati iedarbība kā placebo, un to lietošana ilgtermiņā diemžēl nesniedz izmērāmus rezultātus.

Piemēram, Austrālijā antidepresantu lietošana no 1990. līdz 2002. gadam palielinājās par 352%, tomēr netika novērota garastāvokļa un trauksmes traucējumu izplatības samazināšanās.


Hagens un Saima ierosina raudzīties uz garīgām saslimšanām no to iespējamo cēloņu prizmas. Viņi atzīst, ka daži psihiskie traucējumi, piemēram, šizofrēnija, visticamāk, ir ģenētiski un bieži pārmantoti, un citi, piemēram, Alcheimera slimība, saistīti ar novecošanu. Tomēr antropologi apgalvo, ka dažu traucējumu “sakne” patiesībā varētu būt nesakritība starp moderno un senču vidi, piemēram, uzmanības deficīta/hiperaktivitātes traucējumi, ko dēvē arī par ADHD. Higens norāda, ka mūslaikos ir maz tādu bērnu, kas klusi sēž pie rakstāmgaldiem un skatās, kā skolotājs risina matemātikas vienādojumus pie tāfeles.


Citi traucējumi, piemēram, depresija, trauksme un PTSD, nav iedzimti, var rasties jebkurā vecumā un bieži ir saistīti ar emocionāliem pārdzīvojumiem. Pētnieki uzstāj, ka tie, gluži tāpat kā fiziskas sāpes, ir organisma signāli, kas vēstī, ka ir laiks vērsties pēc palīdzības.

“Kā antropologiem mums vajadzētu šos traucējumus pētīt daudz intensīvāk, jo garīgās veselības slogs populācijās, kas ir mūsu redzeslokā, ir diezgan augsts,” saka Hagens.


RigaBrain smadzeņu treniņu centrā nestrādā ar simptomiem vai diagnozēm, bet kopš 2008. gada esam strādājuši ar daudziem cilvēkiem, kuriem ir augstāk minētie simptomi un diagnozes un pēc seansu kursā uzrāda statistiski 80% uzlabojumu, pētot 7 000 apmeklētāju datus un atsauksmes pēc RigaBrain seasnu apmeklējumiem.


Avots: Kristen L. Syme, Edward H. Hagen. Mental health is biological health: Why tackling “diseases of the mind” is an imperative for biological anthropology in the 21st centuryAmerican Journal of Physical Anthropology, 2019; 171 (S70): 87