Slavējiet bērnus par centību, nevis spējām



Lai gan nav iespējams precīzi noteikt, cik lielā mērā intelektu nosaka iedzimtas spējas vai smags darbs, Stenfordas universitātes pētnieki uzskata, ka cilvēka priekšstati par to, kas nosaka panākumus- cilvēkam piemītoši talanti un īpašības vai piepūle, ir katalizators, kas nosaka, cik efektīvi cilvēks izmantos savu potenciālu un ir veiksmīguma atslēga. Tāpat pētnieki sniedz ieteikumus pedagogiem un vecākiem kā palīdzēt bērnam attīstīt uzskatus, kas atbalsta gan izziņas prieku, gan panākums.


Uzslavas neveicina veselīgu pašapziņu

Jau intuīcijas līmenī mēs jūtam un vairums cilvēku piekritīs, ka bērna spēju noniecināšana, pieliekot viņam etiķeti- tev nepadodas matemātika vai tu nemāki zīmēt, tev nav muzikālas dzirdes nav iedrošinoša un attīstoša. Vai risinājums būtu bērna slavēšana?


Pētījumi apstiprina- tas KO mēs sakām bērnam būtiski ietekmē viņa mācību motivāciju, gatavību pārvarēt grūtības un kļūt gudrākam, tomēr ne vienmēr uzslavām ir gaidītais rezultāts. Tas var būtu gluži pretējs. Bērnu slavēšanas mode sakās līdz ar pašapziņa teorijas uzplaukumu 70.gados, ko ierosināja Nataniela Brendona grāmatu “Pašvērtības psihologija”. Šobrīd ir uzkrāta pieredze un pētījumi, kas gan slavēšanu, gan pašu pašapziņas jēdzienu ļauj izvērtēt niansētāk.


Pirmkārt, mainījies priekšstats par pašapziņas būtību. Nenoliedzami, pozitīva kopējā sajūta par sevi, savām spējām tikt galā ar izaicinājumiem ir veselīgas personības pamats.  Tomēr pat šis pieejas sākotnējie aizstāvji atzīt- balsoties uz daudziem tūkstošiem pētījumu var apgalvt, ka nepamatoti augsta pašapziņa jeb pašvērtējums attiecībā  uz savām spējām, personības īpašībām nav saistīta nedz ar veiksmīgākām attiecībām, nedz labākiem sasniegumiem, nedz labāku fizisko vai garīgo veselību. Tautas valoda šādu cilvēku mēdz dēvēt par iedomīgu, bet pētījumi liecina, ka viņam var būt zemākas spējas tikt galā ar izaicinājumiem, grūtībām un veidot attiecības. Tiek runāts pat par paaudzi, kas “atkarīga no uzslavām” akcentējot vēl kādu uzslavu ēnu pusi- pretēji iecerētajām, tās neveicina ticību sev, bet pastiprina nepieciešamību pēc pastāvīga pozitīva novērtējuma no apkārtējiem.


Ievirze uz attīstību vai pašapliecināšanos

Stenfordas universitātes pētniece K.Dveka savā grāmatā Mindset: How You Can Fulfil Your Potential norāda, ka arī pozitīvi, šķietami atbalstoši apgalvojumi, kurus vecāki lieto, lai stiprinātu bērna pašapziņu var vairot bailes no kļūdām un rada vēlmi būt nevainojamam, kas bloķē izziņas procesu.


Ja mēs sakām „Tu mācies tik ātri! Tu esi tik gudrs!” bērns var dzirdēt- „Ja es kaut ko nevaru ātri iemācīties, tad es neesmu gudrs.”

Ja mēs sakām „Tu glezno kā Pikaso!” bērns var dzirdēt „Visiem maniem darbiem jābūt nevainojamiem, citādi viņi redzes, ka es neesmu nekāds Pikaso.”

Ja vecāki saka „Tu esi lielisks, ieguvi 10 balles pat bez mācīšanās” bērns var domāt „Man nevajadzētu mācīties, citādi viņi domās, ka es nemaz neesmu tik gudrs.”

K. Dveka ar kolēģiem veica virkni pētījumu, kas parādīja, cik būtiski tikai viens teikums var ietekmēt bērna gatavību jauniem izaicinājumiem.

5 klases skolnieki veica neverbālu intelekta testu saliekot puzli. Tad daļu bērnu uzslavēja par viņu intelektu- „Tev nu gan šis labi padodas!”, kamēr citus uzslavēja par pūlēm „Tu nu gan centīgi strādāji!”


Testa otrajā kārtā bērni varēja izvēlēties veikt grūtāku puzli, no kura viņi varētu daudz mācīties, vai arī vieglāku, līdzīgu tam kādu viņi jau bija pildījuši. 90% bērnu, kas tika uzslavēti par centību izvēlējās grūtāko puzli, savukārt lielākā daļa bērnu, kas tika slavēti par intelektu izvēlējas vieglo testu.

„Kad mēs uzslavējam bērnu par viņa intelektu, mēs dodam ziņu, ka tādi ir spēles noteikumi: izskaties gudrs, neriskē kļūdīties,” raksta pētījuma autore.

Nākamajā testa kārtā skolēniem uzdeva tik grūtu uzdevumu, ar kuru neviens nevarēja tikt galā. Arī šajā situācija bērni reaģēja atšķirīgi. Tie, kas tika uzslavēti par centību, pieņēma, ka viņi vienkārši nav pietiekami sakoncentrējušies, lielākā daļa ar lielu aizrautību izmēģināja visus iespējamos risinājumus, daži minēja, ka šis puzlis viņiem patīk vislabāk. Bija redzams, ka bērni, kas tika slavēti par viņu spējām izjuta lielu stresu un spiedienu, jo grūtības ar uzdevumu apliecina, ka viņi nav gudri. Visbiedzot pēdējā testa kārtā skolēniem uzdeva tik pat grūtu uzdevumu kā pirmo. Skolēniem, kas bija slavēti par centību, rezultāti bija uzlabojušies par 30%, kamēs skolēniem, kas tika slavēti par gudrību tie bija par 20% zemāki.


Pētniece skaidro, ka centība ir mainīgais, ko bērns var kontrolēt, kamēr savas spējas- ne, kas samazina iesaisti un rada bezpalīdzības sajūtu kļūtu un grūtību situācijas. Dabisko spēju akcentēšana mazina motivāciju pielikt piepūli, jo tādejādi tas liecina, ka manas ”dabiskās” spējas nav tik augstas.

Citā pētījumā bērnus lūdza uzdevumu risināšanas gaitā „domāt skaļi”, daži no uzdevumiem bija ļoti grūti. Tas ļāva novērot kā bērni skaidro savas neveiksmes. Atkal daži bērni saskaroties ar grūtībām un kļūdām, ātri „sabruka”, apgalvojot „es nespēju” un vājāk spēja atrisināt arī vieglus uzdevumus, kamēr citi bērni savas kļūdas neapzīmēja ar etiķeti „neveiksme”, bet gan uztvēra to kā izaicinājumu- šis risinājums nestrādā, mēģināšu ko citu.

„Atšķirība ir bērnu mērķos. Bērni, kuri orientēti uz prasmju apgūšanu ir ļoti neatlaidīgi,” skaidro K.Dveka. “Viņi ir gatavi uzņemties risku un mazāk baidās kļūdīties, jo katra kļūda ir iespēja mācīties. Savukārt tad, ja mērķis ir labs rezultāts, bērni vēlas izskatīties gudri pat tad, ja viņi neko jaunu neapgūst. Katrs uzdevums ir pārbaudījums viņu paštēlam, katra kļūda ir personīgs drauds. Tāpēc viņi izvēlas aktivitātēs, kur var izcelties ar labu rezultātu, bet izvairās no izaicinājumiem, kas ir nepieciešami izaugsmei. “

Šis atziņas ir pamatā jaunam virzienam izglītības psiholoģija sasniegumu mērķu teorija.

Pārsteidzoši, cik ievērojami mūsu priekšstati ietekmē mūsu iespējas. Balstoties uz virkni citu pētījumu K.Dveka ar kolēģiem apskata divas pretējas prāta ievirzes (grafisks attēlojums). Cilvēki, kas uzskata, ka viņu spējas vai intelekts ir fiksētas noteiktas īpašības velta vairāk pūļu, lai tās parādītu un gūtu atzinību, nevis attīstītu. Savukārt tiem, kas uzskata, ka viņu spējas, intelekts, personība ir tikai sākuma kapitāls, kas jāattīsta ar smagu darbu un neatlaidību, piemīt lielāks izziņas prieks un izturību, ka ļauj gūt panākumus savā izvēlētajā jomā.

„Vai tas nozīmē, ka cilvēki ar izaugsmes domāšanas ievirzi uzskata, ka ikviens pietiekamu motivāciju un izglītību var kļūt par Einšteinu vai Bēthovenu? Nebūt ne, bet viņi uzskata, ka cilvēka patiesais potenciāls ir nezināms (un neizzināms); nav iespējams paredzēt, ko var sasniegt gadiem ilgas kaislīgas darbošanās un treniņu rezultātā,” raksta K.Dveka.

Lisas Blekvelas (Lisa Blackwell) pētījumi ļauj doties vēl soli tālāk, apliecinot, ka bērnu ietekmē ne tikai netieši komentāri un pieaugušo attieksmes. Izglītojot bērnu par to, kā darbojas viņa prāts iespējams mainīt viņa priekšstatus, veicināt mācību motivāciju un uzlabot sekmes.

L.Blekvela veica pētījumu skolā, kurā mācās galvenokārt minoritāšu bērni ar vājām sekmēm. L.Blekvela sadalīja bērnus divās grupās. Katra no grupām piedalījās astoņās nodarbībās. Vienai grupai mācīja mācību prasmes (kā organizēt savu laiku utml.), savukārt otrai klasei gan mācību prasmes, gan to, ka intelekts nav nemainīgs. Skolēni lasīja rakstu par to, kā aug neironi, kad sastopas ar grūtībām, iepazināt ar attēliem un izspēlēja etīdes. Semestra beigās skolēniem, kas bija apguvuši, ka smadzenes ir muskulis, ko var trenēt un grūtāki uzdevumi padara tevi gudrāku, rezultāti matemātika bija uzlabojušies būtiskāk nekā kontrolgrupai.


Balsoties uz atziņām par priekšstatu ietekmi, izveidota apmācību un atbalsta programma skolām, kur var pedagogi var atrast dažus noderīgus materiālus www.mindsetworks.com


Lai gan nav iespējams precīzi noteikt, cik lielā mērā intelektu nosaka iedzimtas spējas vai smags darbs, Stenfordas universitātes pētnieki uzskata, ka cilvēka priekšstati par to, kas nosaka panākumus- cilvēkam piemītoši talanti un īpašības vai piepūle, ir katalizators, kas nosaka, cik efektīvi cilvēks izmantos savu potenciālu un ir veiksmīguma atslēga. Tāpat pētnieki sniedz ieteikumus pedagogiem un vecākiem kā palīdzēt bērnam attīstīt uzskatus, kas atbalsta gan izziņas prieku, gan panākums.


  • Ieklausieties, ko jūs sakiet savam bērnam, kādu ziņu jūs viņam sūtāt.

  • Slavējiet bērnus par procesu, nevis sasniegumiem, talantu vai noteiktām īpašībām. Piemēram, tas nu gan bija grūts mājas darbs! Lieliski, ka biji pacietīgs un to izpildīji.

  • Ja bērnam kaut kas nepadodas vai viņš rīkojies nepieņemami, esiet atklāti un sniedziet atgriezenisko saiti, kas palīdzēs saprast kā kļūdu labot, nevis izstumj vai „apzīmogo” bērnu.

  • Pievērsiet uzmanību mērķiem, kurus izvirzāt savam bērnam. Mērķis var būt attīstīt prasmes un zināšanas, nevis būt gudram, talantīgam.

  • Pastāstiet kas notiek ar smadzenēm mācoties un nodemonstrējiet kā pārvarot grūtības tās aug un kļūst gudrākas. Piemēram, var kopīgi noskatīties un pārrunāt šo video (vai tā īsāku variantu raksta sākumā), ja bērns ir piemērotā vecumā.

„Nav pamata arī pārlieku baidīties no komplimentiem. Ir svarīgi, ka bērns jūtas mīlams un labs tāds kā ir, problēmas rodas, kad vecāku slave bērnu tādā veidā, ka viņi jūtas mīlami un vērtīgi tikai tad, ja atbilst kādām prasībām”, norāda K.Dveka.

Starp citu, arī Hana Akadēmijas (Khan Academy) viens no pamatprincipiem “Tu vari iemācīties jebko” (You can learn enything) ir pamatots iepriekš raksturotajās Stenfordas universitātes pētnieku atziņas un tās vadītājs Zālamans Hans to pielieto sava dēla audzināšanā.

Ja zini kādu, kas uzskata, apgalvo, ka viņam nepadodas matemātika/valodas/kas cits? Padalies ar viņu ar šo ziņu- tu vari iemācīties jebko!

 +371 27771821