BIPOLĀRO TRAUCĒJUMU CĒLOŅI


Ārsti ne līdz galam ir spējuši izprast bipolāro traucējumu cēloņus, bet pēdējos gados ir gūta arvien labāka izpratne par bipolāro traucējumu spektru, kas iekļauj visu - sākot no lielas-pacilātas mānijas, līdz pat smagai depresijai, iekļaujot šajā amplitūdā dažādus noskaņojuma stāvokļus starp abām galējībām.


Bieži bipolārie traucējumi ir novērojami pārmantojamies ģimenē, kas liek domāt, ka tie ir ģenētiski pārmantoti garastāvokļa traucējumi. Pieaug arī to pierādījumu skaits, kas apliecina, ka vides problēmas un dzīves veids var ietekmēt traucējumu smagumu. Arī satraukuma pilni dzīves notikumi, atkarība no alkohola vai narkotikām var padarīt bipolāro traucējumu ārstēšanu sarežģītāku.


Smadzenes un bipolārie traucējumi

Eksperti uzskata, ka bipolārie traucējumi daļēji tiek izsaukti tādēļ, ka ir kāda konkrēta problēma smadzeņu darbībā un smadzeņu ķīmisko vielu, neirotransmiteru, darbībā.

Trīs smadzeņu ķīmiskās vielas- noradrenalīns (norefinefrīns), serotonīns un dopamīns ir iesaistītas gan smadzeņu, gan ķermeņa funkciju darbībā. Noradrenalīns un serotonīns patstāvīgi tiek saistīts ar psihiatriskām saslimšanām, kā depresija un bipolārie traucējumi. Dopamīns regulē nervu ceļu darbību dažādos smadzeņu reģionos, kas ir atbildīgi par baudas sajūtu un emocionālā atalgojuma sajūtu Darbības traucējumi, kas saistīti ar dopamīna izmantošanu dažādās smadzeņu zonās, tiek saistīti ar psihozi un šizofrēniju, kā arī dažādiem smagiem psihiskiem traucējumiem, kas izpaužas kā realitātes izkropļojumi, neloģiskas domas un neadekvātas uzvedības paterni. Serotonīns ir saistīts ar daudz ķermeņa darbības funkcijām, kā piemēram, miegs, nomoda, ēšana, seksuālā aktivitāte, impulsivitāte, mācīšanās un atmiņa. Pētnieki uzskata, ka abnormāla smadzeņu darbība, kas saistīta ar serotonīnu, kā ķīmisko informācijas nodevēju, var tikt saistīta ar garastāvokļa traucējumiem (depresija un bipolārie traucējumi).


Vai bipolārie traucējumi ir saistīti ar ģenētiku?

Daudz pētījumi par pacientiem ar bipolārajiem traucējumiem un viņu tuviniekiem ir atklājuši, ka šie traucējumi mēdz pārmantoties ģimenēs. Vispārliecinošākie dati nāk no pētījumiem, kuros iesaistīti dvīņi. Pētījumi,kuros piedalījušies identiski dvīņi, zinātnieki atklājuši, ka tad, ja vienam no dvīņiem ir bipolārie traucējumi, arī otram dvīnim ir augstāka iespējamība, ka attīstīties bipolārie traucējumi, salīdzinot ar citiem māsām un brāļiem. Pētnieki secina, ka iespējamība, ka identiskam dvīnim tāpat kā dvīnim ar bipolāriem traucējumiem, tie attīstīsies ir 40 % - 70 %.


Džona Hopkinsa universitātes veiktajos pētījumos, pētnieki intervēja visus pirmās pakāpes radiniekus pacientiem ar bipolāriem traucējumiem I un bipolāriem traucējumiem II, secinot, ka bipolārie II traucējumi bija visbiežāk sastopamie afektīvo stāvokļu traucējumi ģimenēs. Pētnieki atklāja, ka 40 % no 47 pirmās pakāpes radiniekiem ar bipolārajiem traucējumiem II, arī ir bipolārie traucējumi II, 22% no 219 pirmās pakāpes radiniekiem ar bipolārajiem traucējumiem I, bija bipolārie traucējumi II. Lai gan, starp pacientiem ar bipolārajiem traucējumiem II, pētnieki atklāja tikai vienu radinieku ar bipolārajiem traucējumiem I. Šie atklājumi norāda uz to, ka bipolārie traucējumi II ir prevalējošā diagnoze radiniekiem, kuru ģimenēs ir gan personas ar bipolārajiem traucējumiem I, gan personas ar bipolārajiem traucējumiem II .


Stanfordas universitātes veiktajos pētījumos, kas izzināja bipolāro traucējumu ģenētisko saistību atklāja, ka bērniem, kuru viens no bioloģiskajiem vecākiem ir ar bipolārajiem I vai bipolārajiem II traucējumiem, ir augstāka iespējamība uz bipolāriem traucējumiem. Šajā pētījumā pētnieki ziņoja, ka 51 % personu ar bipolāriem traucējumiem pēcnācējiem bija psihiski traucējumi, visbiežāk smaga depresija, distīmija (hroniski nomākts, depresīvs stāvoklis), bipolārie traucējumi vai uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Interesanti, ka vecākiem ar bipolāriem traucējumiem, kuriem bērnībā bija UDHS biežāk bija bērni ar bipolāriem traucējumiem, nevis uzvedības deficīta un hiperaktivitātes sindromu.


Citos pētījumos pētnieki ziņoja, ka cilvēkiem, kuru pirmās pakāpes radinieki ir personas ar bipolāriem I vai bipolāriem traucējumiem II ir paaugstināts risks smagai depresijai, salīdzinot ar pirmās pakāpes radiniekiem, kuru radinieku starpā nav personas ar bipolāriem traucējumiem. Zinātniskie pētījumi atklāj arī to, ka dzīves laikā iegūstamo traucējumu risks cilvēkiem, kuru ģimenes locekļiem ir bipolārie traucējumi palielinās, atkarībā no ar bipolāriem traucējumiem diagnosticētiem radiniekiem.


Kāda ir dzīves veida un vides loma bipolāro traucējumu gadījumā?

Tāpat kā saikne ar ģenētiku, pētījumi atklāj arī to, ka bērniem, kuru vecākiem ir bipolāri traucējumi, bieži cieš no būtiskiem vides stresoriem. Tas var iekļaut dzīvošanu kopā ar vecāku, kuram bieži ir garastāvokļa maiņas, atkarības no alkohola vai citām vielām, finansiālas un seksuālas neapdomīgas rīcības un arī hospitalizācija. Lai gan lielākajai daļai bipolāru vecāku bērnu neattīsties bipolārie traucējumi, dažiem no bērniem tomēr var attīstīt citas psihiatriskas saslimšanas, kā piemēram UDHS, smaga depresija, šizofrēnija vai atkarības.


Arī vides faktori var veicināt bipolāras epizodes cilvēkiem, kuri ir ģenētiski predisponēti. Piemēram, ģimenē, kurā aug bērns, kura vecākiem ir bipolāri traucējumi, ļoti iespējams var būt grūtības kontrolēt savu garastāvokli vai emocijas. Daži bērni, kuru vecākiem ir bipolārie traucējumi, kas netiek ārstēti vai kuri lieto alkoholu, vai narkotikas, var piedzīvot konstantu verbālu vai pat fizisku aizskaršanu.


Vai nepietiekams miega daudzums var pasliktināt bipolāro traucējumu simptomus?

Daži pētījumi atklāj, ka cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem ir ģenētiska predispozīcija miegam- miega problēmas var veicināt depresijas un mānijas simptomus. Cilvēkiem ar bipolāriem traucējumiem var būt miega zudums, kas var novest pie garastāvokļa maiņu epizodes, piemēram mānijas, dažiem pacientiem. Satraukšanās par miega zaudēšanu palielina nemieru un bažas, kas savukārt pasliktina bipolāro traucējumu simptomus kopumā. Kad cilvēks ar bipolāriem ir zaudējis miegu, traucējumi pārvēršas par mānijas stāvokli un vajadzība pēc miega samazinās vēl vairāk.


Pētnieki intervēja 39 pacientus ar bipolāriem traucējumiem ar primāri maniakālām vai primāri depresīvām pazīmēm, lai noteiktu sociālā ritma traucējumu esamību divu mēnešu periodā pirms konkrētā garastāvokļa iestāšanās. (Sociālā ritma traucējumi ir ikdienas rutīnu traucējumi tādās aktivitātēs, kā gulēšana, ēšana, sportošana vai komunikācija ar citiem cilvēkiem, kas savukārt var ietekmēt smadzeņu aktivitāšu paternus, kas saistīti ar garastāvokļa regulēšanu). Salīdzinot rezultātus ar brīvprātīgajiem kontroles grupā, pētnieki secināja, ka lielākā daļa personu ar bipolāriem traucējumiem piedzīvo vismaz vienu sociālā ritma traucējumu smagās garastāvokļa epizodes dēļ. Jāatzīmē, ka pētnieki atklāja arī to, ka sociālā ritma traucējumi vairāk tika ietekmēti pacientiem ar māniju, kā pacientiem ar depresiju. Šie atklājumi vēsta, ka 65% pacientu ar bipolāriem traucējumiem bija vismaz viens ikdienas ritma traucējums astoņas nedēļas pirms mānijas epizodes.

Ja tev ir grūtības iemigt, vai uzturēt normālu miega ritmu, runā par to ar savu ārstu. Ir pieejamas dažādas miega medicīnas metodes, kas var atrisināt miega problēmas. Arī kognitīvi-biheiviorālā terapija tiek atzīta, kā palīdzošs līdzeklis pacientiem ar bipolāriem traucējumiem, kuriem ir grūtības ar miegu vai nedrošības sajūta un bailes par sliktu miegu.


WebMD Medical ReferenceReviewed by Smitha Bhandari, MD on March 18, 2019


P.S. RigaBrain savā praksē darbojas arī ar cilvēkiem, kuriem ir bipolārie traucējumi. RigaBrain neārstē un nestrādā ar saslimšanās vai diagnozēm, bet smadzeņu optimizācijas procesi palīdz cilvēkiem ar bipolārajiem traucējumiem atgriezties no stāvokļiem kuros viņi ir iesprūduši, Kā arī dod iespējas smadzenēm pašregulēties, lai traucējumi būtu cik iespējams mazāki.


https://www.rigabrain.com/pieteikties