Ko imitācija un spoguļneironi stāsta mums par sociālo izziņu?




Uz katru vizuālu stimulu, kas ienāk mūsu apziņā, veidojas pretreakcija. Šis kopējais reprezentācijas tīkls cilvēkiem ir iekšēji savienots. Un zinātnieki Vašingtonas universitātē noskaidrojuši, ka cilvēki jau zīdaiņa vecumā veido pretreakcijas uz tiem sniegtiem stimuliem. Sākotnēji tas notiek, imitējot jeb kopējot pieaugušo darbības. Un milzīga nozīme šajos procesos ir kādai vēl ne īpaši izpētītai šūnu grupai smadzenēs, kas tiek dēvēta par „spoguļneironiem”.


Spoguļneironi ir smadzeņu šūnas (tos var dēvēt arī par šūnām – kopētājām), kuras nosaka, piemēram, empātijas spējas un zināšanu apguvi, mācoties no citiem cilvēkiem. Atslēgvārds spoguļneironu aktivizācijā ir „darbība”. Galvenais šo šūnu uzdevums ir fiksēt otra cilvēka darbību, atšifrēt darbības mērķi un palīdzēt cilvēkam izprast darbības vajadzību. Visi trīs minētie procesi notiek zibenīgā ātrumā – apmēram 50 milisekundēs. Spoguļneironu svarīgākā un atšķirīgākā īpatnība ir to aktivizēšanās ne vien tad, kad darbojamies mēs, bet arī tad, kad darbojas citi, turklāt apziņa netiek iesaistīta šīs neironu grupas aktivizācijā – te tiek izmantots automātisks paraugs, ar kuru spoguļneironi „salīdzina” pašlaik notiekošo darbību. Piemēram, ja kustība tiek identificēta kā apdraudējums, tad cilvēks saņem brīdinājumu uzmanīties vai izvairīties (piemēram, no cita cilvēka pļaukas).


Lai gan cilvēks pats darbību var neveikt, bet tikai novērot, kā to dara kāds cits, viņš šajā brīdī mācās, jo spoguļneironu radītā aktivitāte smadzenēs „iedarbina” ļoti kompleksu neironālo tīklu, ar kura palīdzību ir iespējams, tikai balstoties uz novērojuma pieredzi, iemācīties vienkāršas kustību darbības, piemēram, dejas soli, knipja uzsišanu vai kādu mīmikas niansi. Spoguļneironi arī ļoti palīdz kurliem cilvēkiem saprast, ko otrs saka, nolasot viņa lūpu kustības.

Mūsu spējai atdarināt citu darbības pieder noteicošā loma mūsu  izpratnē par to, kas ir tas, kas padara citus līdzīgus mums un  mūs – līdzīgus citiem. Zinātnieki Andrew N. Meltzoff un Jean Decety uzsver: imitācija cilvēkam ir dabiska, un tā notiek pirms mentālo spēju ievērojamas attīstības.


Metaforiski var teikt, ka daba apvelta cilvēkus ar instrumentiem, kas palīdzētu izzināt citu cilvēku prātu darbības, un tādēļ – radot jaundzimušos ar imitējošām smadzenēm. Zīdaiņa spēja imitēt ir „sēkla” un „pirmcēlonis” pieaugušo prāta darbībām, kas  ir šīs imitācijas spējas „augļi”. Turklāt imitācija piemīt tikai cilvēkiem, lai gan spoguļneironi ir arī, piemēram, pērtiķiem un dažām putnu sugām. Tomēr pērtiķi neimitē. Kādēļ? Zinātnieki saka: „Trūkstošais savienojums,  mūsuprāt, ir motorā (jeb kustību) imitācija. Imitējot citus, bērni sāk saprast, ka citiem ir ne tikai kopēji uzvedības veidi; viņi ir “tādi paši, kā es” arī  dziļākos veidos. Tas stimulē bērnus par attīstīties un attīstīt izpratni par citu cilvēku prātu darbību.” Citiem vārdiem, pērtiķu spoguļneironi ir attīstīti tikai līdz tādai pakāpei, kas ļauj viņiem atdarināt kustības, kurās iesaistīts reāls priekšmets. Tas nozīmē, ka tie aktivizējas vienīgi tad, ja cits pērtiķis loba banānu vai met akmeni, bet nav vērojama spoguļneironu aktivitāte, ja dzīvnieks izdara kustības, kas atgādina šādu darbību.


Pierādījumi no attīstības zinātnes: sākotnējā imitācija Kādā vecumā zīdaiņi sāk atdarināt sejas pantus, un kā viņi to dara? Atdarināšana jeb imitācija notiek, tiklīdz mazulis ir piedzimis. Zinātniekus tas fascinē, jo zīdaiņi var redzēt pieaugušo sejas, bet viņi vēl nekad nav redzējuši savas! Jā, viņi var just savu seju kustības, bet viņi nespēj iejusties citu cilvēku kustībās un jūtās. Izziņas un neirozinātņu imitāciju teoriju pamata uzdevums ir izskaidrot mehānismus, ar kuriem zīdaiņi „pieslēdzas” sajūtamām, bet neredzamām sevis kustībām.


Klasisko teoriju ietvaros, piemēram, Piažē attīstības teorijā (1962), sejas imitācija tiek aprakstīta kā pirmais izziņas „pagrieziens” pirmā bērna dzīves gada laikā. Piažē apgalvoja, ka zīdaiņi iemācījušies saistīt sevi ar citiem caur spoguļ-spēli un savas un citu cilvēku seju taustes izpēti. Spoguļi (bērna seja pret pieaugušo seju) padara neredzamo redzamu, vizuāli veidojot personīgo un cita cilvēka ķermeni. Sejas taustes izpēte veido gan sevis, gan citu cilvēku taustāmo materiālu.

Tomēr mūsdienās Piažē uzskats ir nepilnīgs, turklāt tam trūkst zinātniska pamata. Zinātnieki Meltzoff un Moore (1983, 1989) pētīja sejas imitācijas, izmantojot jaundzimušos slimnīcu bērnistabās. Tika pētīti 80 zīdaiņi. Vecākais bērns šajos pētījumos bija 72 stundas vecs, bet jaunākais šajā pasaulē bija paviesojies vien 42 minūtes. Rezultāti parādīja, ka sejas imitēja pilnīgi visi bērni! Acīmredzot, šīs spējas cilvēkiem ir daļa no iedzimtām spējām (lai gan pastāv uzskats, ka spoguļneironi var būt arī iemācītu asociāciju rezultāts (Rizzolatti et al. (2002)).

Vairāki citi pētījumi vēl vairāk „izgaismo” imitējošās spējas. Vienā no tiem tika pierādīts, ka 12-21dienu veci bērni spēj atdarināt četrus dažādus diferencētus žestus: izvirzīt uz priekšu lūpas, atvērt mutes, rādīt mēles un kustināt pirkstus (Meltzoff & Moore 1977), turklāt zīdaiņi neapjūk nedz darbībā, nedz ķermeņa daļās.

Interesanti, ka jaundzimušo pirmā atbilde, redzot sejas žestu, ir attiecīgās ķermeņa daļas aktivizēšana, piemēram, kad viņi redz mēles rādīšanu, viņi bieži vien „nomierina” citas ķermeņa daļas un koncentrējas uz savu mēli.


Zīdaiņu imitācijas spējas nodrošina skaidru pierādījumu sākotnējai saiknei starp uztveri un darbību. Šī spēja saglabājas un attīstās visa cilvēka mūža garumā.


Imitācija nav saistīta ar mūsu emocijām tieši, bet tām ir liela nozīme., lai ikdienā labāk justos ir jādara viss iespējams, lai būtu optimāla smadzeņu darbība. Mēs varam palīdzēt!


Avots: Andrew N. Meltzoff * un Jean Decety, Centre for Mind, Brain & Learning, University of Washington, Seattle, WA 98.195, ASV