Kas ir prāts?

Updated: Jan 26

Prāta un ķermeņa diskusija


Prāts atbild par mentālajiem procesiem, domām un apziņu. Ķermenis atbild par smadzeņu neironu fizikālajiem aspektiem un to kā smadzenes ir strukturētas. Prāta-ķermeņa problēma ir tajā, kā tās abas mijiedarbojas.



Viens no centrālajiem jautājumiem psiholoģijā (arī filozofijā) skar ķermeņa/prāta problēmu: vai prāts ir daļa no ķermeņa un vai ķermenis ir daļa no prāta? Ja tie ir atdalīti, tad kā tie mijiedarbojas? Un kurš ir pārāks par kuru?


Piedāvātas vairākas teorijas, kas skaidro attiecības starp mūsu saukto prātu (definēts kā apziņas domāšana “tu”, kurš pieredz dažādas pieredzes un tavas domas), un tavām smadzenēm (daļai no tava ķermeņa).


Tomēr visplašāk zināmais skaidrojums attiecas uz jautājumu, vai prāts un ķermenis ir atdalīti vai tomēr tie ir viens un tas pats.


Duālisms

Cilvēki ir materiāli priekšmeti. Mums ir savs augums, konsistence un mēs sastāvam no daudzveidīgām cietām vielām, šķidrumiem un gāzēm. Tomēr, atšķirībā no citiem priekšmetiem, kā piemēram, akmens, cilvēkiem piemīt spēja izveidot spriedumus un pamatot savu eksistenci jeb, īsumā sakot, mums ir prāts.


Tipiski cilvēki tiek raksturoti kā būtnes, kam ir gan prāts (ne-fizisks) un ķermenis/smadzenes (fizisks). To dēvē arī par duālismu. Duālisms ir skatījums, kad eksistē gan prāts, gan ķermenis un tie ir savstarpēji atdalīti veselumi. Dekarta duālisms apgalvo, ka starp tiem pastāv divu virzienu mijiedarbība starp garīgajām un fiziskajām substancēm.


Dekarts apgalvoja, ka prāts mijiedarbojas ar ķermeni pie epifīzes. Šī duālisma forma ierosina to, ka prāts kontrolē ķermeni, bet arī ķermenis var ietekmēt pretēji – ietekmējot racionālus prāta lēmumus, piemēram, kad cilvēki rīkojas kaisles vadīti. Lielākā daļa iepriekšējo pieņēmumu bijuši par to, ka attiecības starp ķermeni un prātu ir vienvirziena.


Monisms

Pastāv divi pamata monisma tipi:

- Materiālisms – uzskats, ka nepastāv nekas cits, kas nav materiālā pasaule (piemēram, kā smadzenes); psihologi-materiālisti parasti piekrīt tam, ka apziņa (prāts) ir smadzeņu funkcija. Mentālie procesi var tikt identificēti ar fiziskiem procesiem centrālajā nervu sistēmā, un cilvēki ir nekas vairāk kā tikai sarežģīti fizioloģiski organismi.


- Fenomenālisms (saukts arī par subjektīvo ideālismu) – uzskats, ka fiziski objekti un notikumi ir reducējami uz mentāliem objektiem, īpašībām un notikumiem. Galu galā eksistē tikai mentāli objekti (prāts). Bīskaps Berklijs apgalvoja, ka tas, ko mēs domājam par savu ķermeni ir tikai prāta uztvere. Pirms šīs idejas noraidīšanas vērts aplūkot nesenu zinātnieku pētījumu.


Zinātnieki vaicāja trīs personām ar hemiplēģiju (kustību zudums vienā no ķermeņa pusēm), kuras bija pārcietušas insultu, kas notika labajā smadzeņu puslodē, par viņu spējām kustināt savas rokas. Visi trīs apgalvoja, ka neskatoties uz pierādījumiem, kurus viņi varēja redzēt viņu priekšā – spogulī, viņi varēja pakustināt gan savu labo, gan kreiso roku vienlīdz labi. Turklāt 2 no 3 insulta pacientiem apgalvoja, ka eksperimentā, kur tika viltota kreisās rokas paralīze, tā tāpat esot kustējusies apmierinoši.


Psiholoģija & prāta/ķermeņa diskusija

Dažādas psiholoģijas pieejas sniedz kontrastējošus skatījumus par to, vai prāts un ķermenis ir saistīti vai ir atsevišķi. Domāšana (izvēles brīvība) ir mentāls notikums, kas tajā pašā laikā var izsaukt kādu uzvedību (muskuļi rīkojas kā atbilde domām). Tāpat var teikt, ka domāšana liek lietām notikt ,“prāta kustība ir svarīga”.


Biheivioristi uzskata, ka psiholoģijai jābūt saistītai tiki ar “novērojamām” darbībām, tas ir, ar stimuliem un reakcijām. Biheivioristi uzskata, ka domāšanas procesus, piemēram, prātu nevar objektīvi un zinātniski izpētīt, tādēļ tam vajadzētu būt ignorētam. Radikālie biheivioristi uzskata, ka prāts pat neeksistē.


Biologi, kuri apgalvo, ka prāts neeksistē, jo tā nav fiziska struktūra, bet gan tas tiek tikai dēvēts par prātu, arī seko šai pieejai. Biologi uzskata, ka smadzenes to visu dara, un galu galā tieši tās ir prāts. Smadzenes ar tās struktūrām, šūnām un neirālajiem savienojumiem pētījumu ceļā tiek identificētas kā prāts.


Tā kā biologi un biheivioristi uzskata, ka eksistē tikai viena realitāte, tie, kuri redz un sajūt, tiek dēvēti par tiem, kuri tic monisma pieejai. Monisms ir pārliecība, ka prāts un smadzenes galu galā ir viens un tas pats. Biheivioristu un biologu pieeja tic materiālajam monismam.


Tomēr biologi un biheivioristi nevar izskaidrot fenomenu – hipnozi. Hilgards un Orns to ir pētījuši. Viņi ieveda dalībniekus hipnotiskā transā, un caur pie apziņas neesošu stāvokli teica dalībniekiem, ka viņiem pieskarsies ar sarkanu un karstu metāla gabalu, lai gan viņiem pieskārās ar zīmuli. Dalībnieki bija dziļā transā un sākās ādas reakcijas (čūlas), tāpat kā viņiem būtu pieskārušies ar reālu kvēlošu metālu. Šis ir piemērs, kā prāts kontrolē ķermeņa reakcijas. Tas kontrindicē monisma pieeju, kur ķermenim nevajadzētu reaģēt uz apziņas pieņēmumiem šādā veidā. Šis pētījums atbalsta duālisma ideju un to, ka prāts un ķermenis funkcionē atsevišķi.


Tādā pašā veidā humānisti kā Karls Rodžers arī apstrīdētu materiālā monisma ideju. Humānisti uzskata, ka subjektīvā pieredze ir vienīgais veids, kā var izpētīt cilvēka uzvedību. Humānisti nenoliedz, ka pastāv reālā pasaule, bet vairāk viņi tic, ka tā ir katras personas unikālā subjektīvā pieredze, kas definē realitāti. Humānisti tic, ka ir ļoti svarīgi izpētīt, kā katrs cilvēks sevi vērtē. Tomēr subjektīvam skatījumam par apziņu un realitāti ir savas problēmas. Piemēram, persona ar paranoīdo šizofrēniju, kurš tic, ka pastnieki ir “valdības algoti aģenti, kuri grib viņu nogalināt”, joprojām ir garīgi slima persona, kam nepieciešama ārstēšana, lai neradītu briesmas sev un citiem.


Neseni kognitīvo psihologu pētījumi snieguši jaunu uztveri šīm diskusijām. Viņi ir izmantojuši mākslīgo intelektu un to analoģiski pielietojuši šīm debatēm. Viņi apgalvo, ka smadzenes var salīdzināt ar datortehniku, kas ar vadu ir “savienots” ar cilvēka ķermeni, savukārt prāts ir kā programmatūra, kas ļauj realizēt un kas vada dažādas programmatūras programmas. Tas var izskaidrot dažādas cilvēku reakcijas, kas rodas uz vienu un to pašu stimulu. Šī ideja ir saistīta ar kognitīvajiem meditācijas (domāšanas) procesiem. Analoģiski, datorā ir jauna duālisma versija, kas ļauj mums iekļaut moderno, piemēram, datorus un programmatūras, aizstājot Dekarta ideju par to, ka “es domāju, tāpēc es esmu.”


McLeod, S. A. (2007). Mind body debate. Retrieved from https://www.simplypsychology.org/mindbodydebate.html


http://www.RigaBrain.com/pieteikties