Smadzeņu attēlos atklāj potenciālo pašnāvības domu biomarķieri


Kādā pētījumā apliecināts, ka pētnieki spējuši atrast biomarķieri domām par pašnāvību cilvēku ar pēctraumatiskā stresa sindromu (PTSS) smadzenēs.

Šai pētījumā atklāts, ka cilvēkiem ar PTSS smadzeņu šūnu virsējā daļā ir augstāks noteikta receptora līmenis, salīdzinot ar cilvēkiem bez PTSS. Tiem respondentiem, kuri smadzeņu attēlu ieguves dienā minēja par pašnāvības domu klātesamību, šī receptora līmenis, kā izrādījās, bija vēl augstāks, salīdzinot ar cilvēkiem, kuri šai dienā pašnāvības domas neizjuta.


Rezultāti, kas publicēti žurnālā Proceedings of the National Academy of Sciences (PNAS), ir provizoriski, un ir nepieciešams veikt vairāk pētījumu, lai labāk izprastu saikni starp šo receptoru, PTSS un domām par pašnāvību, tomēr jau šobrīd pieejamie atklājumi ļauj cerēt uz veiksmīgākām ārstēšanas metodēm. Pašlaik PTSS simptomu ārstēšanai pieejami tikai divi Pārtikas un zāļu pārvaldes apstiprinātas medikamenti, kas sākotnēji tika izstrādāti depresijai, nevis PTSS; un tie diemžēl neder visiem pacientiem.


Pašnāvības risks

Cilvēkiem ar PTSS ir paaugstināts domu par pašnāvību, pašnāvības mēģinājumu un pašnāvības gadījumu risks, bet viņu izpratne par biopoliskajiem mehānismiem, kas PTSS pamatā rada pašnāvību risku, ir ierobežota.

Iepriekš šī pati pētnieku grupa atklāja, ka cilvēkiem ar PTSS smadzeņu šūnu virsmā bija augstāks receptora, ko sauc par metabotropo glutamaterģisko receptoru jeb mGluR5, līmenis, salīdzinot ar veseliem cilvēkiem bez PTSS.


Pētījumā pētnieki skenēja 29 cilvēku ar PTSS, 29 cilvēku ar depresiju, kuriem nebija PTSS, un 29 cilvēku, kuriem nebija diagnosticēti nekādi psihiski traucējumi, smadzenes.

Skenēšanas dienā pētījuma dalībniekiem tika jautāts, vai viņus nomāc domas par pašnāvību. Tie, kas ziņoja par aktīvām pašnāvības domām (minēja, ka vēlas mirt un viņiem ir izstrādāts plāns, kā viņi mirs), tika nekavējoties izslēgti no pētījuma un nogādāti neatliekamās palīdzības telpā, lai saņemtu tūlītēju palīdzību. Pētījumā tika atļauts piedalīties tiem, kuri ziņoja par pasīvākām suicidālām domām, piemēram, “es neiebilstu, ja es būtu miris” vai “es vēlētos, lai es būtu miris”, bet kuriem nebija plāna veikt pašnāvību.

Pētnieki atklāja, ka cilvēkiem ar PTSS piecos smadzeņu reģionos bija lielāks mGluR5 līmenis smadzeņu šūnu virsējā slānī, salīdzinot ar kontrolgrupu – psihiski veselajiem pētījuma respondentiem; un augstāks mGluR5 līmenis trīs smadzeņu reģionos, salīdzinot ar pētījuma dalībniekiem ar depresiju.


Iespējamie ārstēšanas veidi

Lai gan ir pieejami medikamenti, kuru darbība tieši vērsta uz mGluR5, dažos gadījumos tie var pasliktināt trauksmi. Pētnieki pieņem, ka tas tā ir tamdēļ, ka tie tieši vērsti uz šo receptroru, un cenšas identificēt veidus, kā netieši mērķēt uz mGluR5, piemēram, mērķējot uz noteiktiem hormoniem, kas saistīti ar šo receptoru un to ietekmē pastarpināti.

Pētnieki arī plāno izpētīt, vai pacienti ar noteiktiem PTSS simptomu "klasteriem" (piemēram, impulsivitāte un iepriekšēji pašnāvības mēģinājumi) no šādas ārstēšanas varētu gūt labumu.


P.S. Tik tālu mēs zinām, ka RigaBrain seansus apmeklē personas ar tieksmēs uz pašnāvnieciskām domām. Ir novēroti pozitīvi rezultāti.



 +371 27771821