Smadzenes un vēders. Kā tie saistīti?

Pitsburgas universitātes Smadzeņu institūta neirozinātnieki izsekojuši nervu ceļus, kas savieno smadzenes ar kuņģi, lai izskaidrotu, kā stress var veicināt čūlas attīstību.


Atklājumi, kas publicēti National Academy of Sciences, veido zinātnisku pamatu hipotēzei par smadzeņu ietekmi uz orgānu darbību. Tajos pētnieki uzsver smadzeņu un ķermeņa saistības nozīmi.




Līdz šim pētījumi, kuros pētīta zarnu un smadzeņu mijiedarbība, lielā mērā bija vērsti uz zarnu mikrobiomu ietekmi uz smadzenēm. Bet šī ietekme ir vērojama arī pretējā virzienā, proti, smadzenes ietekmē arī kuņģa funkcijas.


“Pavlovs pirms daudziem gadiem pierādīja, ka centrālā nervu sistēma izmanto vides signālus un dzīvas būtnes pagātnes pieredzi, lai radītu atbildes reakcijas, kas tostarp – īpaši Pavlova pētījumu kontekstā, - veicina arī efektīvu pārtikas šķelšanu,” saka Pīters Striks (Peter Strick), Ph. D., zinātniskais direktors un neirobioloģijas katedras vadītājs. “Un mēs jau sen zinām, ka katru bezdarba krīzi un ar to saistīto stresu pavada nāves gadījumu skaita pieaugums no… nē, es nerunāju par pašnāvībām. Šai gadījumā – no stresa radītas kuņģa čūlas.”


Lai atrastu smadzeņu apgabalus, kas kontrolē zarnas, Striks un pētījuma līdzautors Deivids Levinthāls (David Levinthal), M.D., Ph. D., gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un uztura zinātnes profesors, izmantoja trakumsērgas vīrusa šūnas, lai izsekotu savienojumus no smadzenēm uz kuņģi.


Pēc injekcijas žurkas kuņģī, vīrusa marķieris “devās” atpakaļ uz smadzenēm, lēkādams no neirona uz neironu, izmantojot to pašu “ceļu”, ko izmanto trakumsērgas vīruss, lai infiltrētu smadzenes pēc koduma vai skrambas izraisītas iekļūšanas organismā.


Striks un Levinthals atklāja, ka parasimpatiskais nervu sistēmas ceļš sākas no kuņģa un ved galvenokārt uz smadzeņu reģionu, kas pazīstams kā “rostrālā insula”, kas ir atbildīgs par viscerālo (jeb ar vēderu saistīto) sajūtu un emociju regulēšanu.


“Vēders nosūta sensoro informāciju uz smadzeņu garozu, kas nosūta norādījumus atpakaļ uz zarnu,” saka Striks. “Tas nozīmē, ka mūsu “zarnu sajūtas” ir veidotas ne tikai no signāliem, kas atvasināti no kuņģa, bet arī no visām pārējām ietekmēm uz rostrālo insulu, piemēram, pagātnes pārdzīvojumiem.”


Turpretī centrālās nervu sistēmas simpātiskie ceļi, kas aktivizējas, kad esam saspringti, galvenokārt atseko no kuņģa uz primāro motoro garozu, kurā tiek kontrolēti skeleta muskuļi, kas kustina ķermeni, pakļaujoties mūsu brīvprātīgai gribai.

Šie atklājumi palīdz gūt jaunu ieskatu par biežāk sastopamajiem zarnu darbības traucējumiem.


Piemēram, Helikobaktērijas infekcija parasti izraisa čūlas veidošanos, un signāli no smadzeņu garozas var ietekmēt baktēriju augšanu, pielāgojot kuņģa sekrētu tā, lai kuņģis vairāk vai mazāk būtu pievilcīgs šai uzbrucējbaktērijai.


Šie secinājumi var arī mainīt klīniskās gastroenteroloģijas praksi. Zinot, ka smadzenes nodrošina fizisku kontroli pār zarnām, ārsti var atklāt jaunu veidu, kā tikt galā ar zarnu problēmām.


“Vairāki bieži sastopamie zarnu darbības traucējumi, piemēram, dispepsija vai kairināto zarnu sindroms, nereti nepakļaujas šobrīd zināmajām ārstēšanas praksēm,” stāsta Levintāls. “Mūsu pētījuma rezultāti var sniegt līdz šim nebijušas zināšanas, lai izstrādātu jaunus smadzeņu – zarnu problēmu saistības terapijas veidus.”


Bieži pēc RigaBrain smadzeņu treniņiem cilvēki stāsta par gremošanas darbības uzlabošanos.

Avots: University of Pittsburgh