Kā smadzenes atveseļojas?

Viena no klīniskās neiroloģijas noslēpumiem arvien ir smadzeņu spēja atjaunot savas iekšējās struktūras pēc traumām. Piemēram, divi cilvēki gūst vienādus smadzeņu ievainojumus, kas skar motoro lauku labajā smadzeņu puslodē, – rezultātā abi šie cilvēki nespēj pakustināt labo roku visā tās garumā. Nākamo trīs mēnešu laikā cilvēks A lēni, bet stabili atveseļojas, bet cilvēkam B novērojami ļoti niecīgi uzlabojumi, kaut gan pagājuši jau seši mēneši. 

Šādi gadījumi neiroloģijā nav retums.


Ir vairākas iespējas, kādēļ indivīds A atveseļojas ātrāk. Iespējams, viņa ievainojums nebija tik dziļš, kā indivīdam B. Taču tikpat labi var būt, ka A smadzenes ir pielāgoties spējīgākas par B smadzenēm, un citas A smadzeņu daļas pārņem traumētā lauka funkciju (piemēram, par labo roku sāk “rūpēties” kreisās smadzeņu puslodes motorais lauks, taču tā var būt arī šķietami pilnīgi neatkarīga smadzeņu daļa, kas parasti “neuzņemas” pildīt motoro funkciju).


Pētījumi ar pelēm pierāda – jo trenētākas (gan fiziski, gan mentāli) ir smadzenes, jo pielāgoties spējīgākas tās kļūst.


Turklāt mūsu smadzenes gluži tiešā veidā sevī glabā reserves – noteikta smadzeņu daļa “glabā” neironus, kas ievainojuma gadījumā var stāties ievainotās smadzeņu daļas vietā un pildīt tās funkcijas, taču tam ir vajadzīgas zināmas iestrādes no paša cilvēka, kurš guvis traumu, puses, – pēc ievainojuma gūšanas nepieciešams, cik iespējams, bieži trenēt traumēto funkciju, lai rezervē esošie neironi “apgūtu” jauno darbošanās veidu.



Raksta autors: Gajs Makhāns (Guy McKhann), neirozinātņu profesors Džona Hopkinsa universitātē Baltimorā.  


Viens veids, kā ļaut smadzenēm atjaunoties ir dinamiskais neirofīdbeks!


www.rigabrain.com/piesakies

 +371 27771821