Kā atkarības nolaupa mūsu apbalvojuma sistēmu?

Cilvēki lieto atkarību izraisošas vielas gadsimtiem ilgi, bet tikai nesen, izmantojot spēcīgus smadzeņu attēlu uzņemšanas rīkus, ģenētiku un genomiku, zinātnieki ir sākuši saprast detaļas- kā smadzenes kļūst atkarīgas.

Neirofarmakologi Wilkie A. Wilon, Ph.D., un Cynthia M. Kuhn, Ph.D., skaidro, ka piemēram, tu nevari nonākt pie secinājuma, ka esi no kaut kā atkarīgs, jo tu piedzīvo abstinences sindromu- fiziskas vai psiholoģiskas pazīmes, kas rodas pēc atkarību izraisošo vielu lietošanas pārtraukšanas, vienkārši sakot, paģiras jeb abstinences (atņemšanas) sindroms. Saucot kāri pēc šokolādes vai mīlestību pret futbolu par atkarību tiek izraisīta ne tikai atkarības radītā posta trivializācija, bet arī tiek pazaudēts fakts, ka atkarība iesaista smadzeņu shēmas nolaupīšanu, apbalvojuma sistēmas pārprogrammēšanu un patstāvīgas, noturīgas smadzeņu izmaiņas.

Atkarību vēsture stiepjas tūkstošiem gadu senā pagātnē un atklāj patstāvīgu modeli: Ķīmiska viela, bieži tāda, kurai piemīt medicīniskas priekšrocības, ir atklāta un tiek uzskatīta par noderīgu rekreācijas nolūkā. Lai gan atkārtota lietošana noved pie kompulsīvas lietošanas un destruktīvām sekām. Sabiedrība šādā gadījumā cenšas kontrolēt ķīmiskās vielas lietošanu. Daudz labi zināmie problemātiskie produkti ir sekojuši šiem modeļiem, jo tie ir iegūti no viegli pieejamiem augu produktiem. Nikotīns, kokaīns un daudz citas narkotikas nāk no augu valsts, arī alkohols rodas graudu un augļu fermentācijas procesā. Šie ir produkti, ko cilvēki zinājuši un izmantojuši gadsimtiem ilgi.

Pārmaiņas tika piedzīvotas 19. gadsimtā. Līdz tam aktīvo sastāvdaļu piegāde smadzenēm bija relatīvi vienkārša: smēķēšana vai norīšana. Narkotisko vielu norīšana bieži izraisīja lēnas smadzeņu koncentrācijas līmeņa izmaiņas, jo augiem ir jātiek pārstrādātiem un absorbētiem, aktīvajām sastāvdaļām jāizvairās no to iznīcināšanas aknās.

Kad cilvēki saprata, ka augu smēķēšana ir efektīvāka, tā kļuva par iecienītāko metodi. Tad tika ieviesti efektīvāki narkotisko vielu piegādāšanas veidi smadzenēm, it īpaši izmantojot zemādas šļirces vai adatas. Tagad, mūsdienu ķīmija ir sniegusi iespēju sintezēt spēcīgas atkarību izraisošas vielas, kā piemēram amfetamīni, kas nekad nav bijuši pieejami dabiski.

Spēja atrast jaunus veidus kā kļūt atkarīgam ir apsteigusi sabiedrības spēju izprast atkarības procesu. Piemēram, cilvēki bieži jauc spēcīgu ieradumu ar atkarību, sakot, ka ir atkarīgi no šokolādes, filmām vai sportu. Lielākā daļa cilvēku, kuri nav atkarību pētnieki vai ārstēšanā iesaistīti profesionāļi, nespēj saprast, kas notiek smadzenēs, kad pār tām valda atkarība un kā šīs smadzeņu izmaiņas mūs ietekmē. Tomēr nav nepieciešams būt ekspertam, lai saprastu kā cilvēki kļūst atkarīgi un izpratnes iegūšana ir liels ieguvums, bet ne jau tikai tāpēc, lai izprastu atkarību, bet arī tāpēc, lai saprastu kā mūsu bioloģiskās sistēmas, kas valda pār mums, meklējot baudu.

No medicīnas uz saslimšanu, un uz cietumu

Pirmkārt, ir vērts ciešāk apskatīt, kā atkarību izraisošās vielas un to lietošana ir izveidojušas savu ceļu praktiski katrā kultūrā, sākot no agrārās sabiedrības, līdz pat vismodernākajai sabiedrībai un ir izprovocējusī noteikumus, kad šo vielu vara ir šķitusi biedējoša un draudīga.

Alkohola fermentēšana sākas līdz ar agro kultūras uzsākšanu un jau no Bībeles laikiem ir bijuši aizliegumi alkohola lietošanai. Viduslaiki bija destilēto dzērienu atklāšanas laiks, kuros alkohola saturs bija 50 procenti (mūsdienu alus un vīna alkoholiskais saturs ir aptuveni 15 procenti). Alkohola paaugstinātā iedarbība, kombinācijā ar plašu pieejamību un pazeminātu sociālo nosodījumu 17. gadsimtā izraisīja alkohola izplatīšanos pa visu Eiropu. Slavenā glezna “Gin Lane” ir simbols laikam, kad Anglijā paaugstinājās alkohola lietošana un atkarība. Mūsdienās vislielākās bažas ir par studentu un koledžas vecuma jauniešu pārmērīgu alkohola lietošanu, kas ir kā iepriekšējo paaudžu pieļautās problēmas atkārtošanās.

Tabakas lietošanai bija līdzīgs paterns. Tabakas lapas satur nikotīnu, kas ir psihoaktīva un atkarību izgraizoša viela. Šis augs par vietējās izcelsmes tiek uzskatīts Amerikā un visdrīzāk tā iezīmes bija zināmas jau pirms tabakas ienākšanas Eiropā, lai gan nav rakstisku avotu, kas to varētu apliecināt. Pirmo reizi tabaka ienāca Eiropā 16. gadsimta sākumā, ar spāņu un portugāļu ceļotājiem. Tabakas lapas drīz vien tika uzskatītas par maģisko līdzekli, kas var izārstēt visu, sākot no galvas sāpēm līdz pat dizentērijai – tik ļoti, ka tieši tabaka palīdzēja veiksmīgi turpināt Portugāļu un Spāņu kolonizāciju Amerikā. Tā kā tabaka izplatījās ātri, tai sekoja arī ar veselību saistītas bažas un sabiedrības sašutums. 1573. gadā katoļu baznīca aizliedza smēķēšanu baznīcās, bet modernās ķīmiskās tehnoloģijas un Industriālā revolūcija noveda pie masu perfektas nikotīna piegādes ierīcēm jeb cigaretēm. Cigarete piegādā vienu, nelielu nikotīna devu, kas nonāk smadzenēs gandrīz nekavējoties. Pirmo reizi manufaktūriski ražotas cigaretes parādījās Amerikas savienotajās valstīs 1860-tajos gados. 1884. gadā Džeims B. Duks (James B. Duke) ražoja jau aptuveni biljons cigaretes gadā. Tam drīz sekoja protesti no Sieviešu kristīgās savienības (Women’s Christian Temperance Union), protestējot par atkarībām un citām ar veselību saistītām bažām. Notiek aktīva tabakas uzņēmumu kriminālā pārraudzība un vajāšana, tiek pastiprinātie likumiskie akti, kas pēdējā dekādē ierobežo smēķēšanu, kas ir tikai jaunākā nodaļa tabakas lietošanas, atkarību veidošanās un tiesisko regulējumu vēsturē.

Šo paternu jeb modeli mēs redzam atkal, tikai saistībā ar kokaīnu un citām narkotikām. Senākās liecības dokumentē, ka kokaīns, kas nāk no kokas auga ir ticis lietots Dienvidamerikā, lai uzlabotu fizisko izturību. Opiju sēklu ekstrakts tika lietots Dienvidaustrumāzijā, lai atvieglotu sāpes. 19. gadsimta nogalē, Eiropas zinātnieki attīrīja abus- gan kokaīnu, gan morfīnu, kam sekoja zāļu ražošanas un patentēšanas, kā arī pārdošanas sprādziens, tika nodibināti zāļu firmu giganti kā Merck, Parke Davis, Squibb ķīmiskās ražošanas kompānija, kuras visas kokaīnu un narkotikas klasificēja kā medikamentus. Šīs narkotikas kļuva plaši izplatītas un lietotas, līdz galu galā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs tās aizliedza. Zigmunda Freida personīgais pētījums par kokaīnu palīdzēja popularizēt šo narkotiku , izgudrojot zemādas šļirci, kas tika izmantota, lai injicētu pretsāpju un anestēzijas līdzekļus, kas palielināja ļaunprātīgu to izmatošanu. Sabiedrības bažas noveda pie paaugstinātiem valdības regulējumiem, kas pirmo reizi 1906. gadā parādījās kā veidlapa ASV par pārtikas un zāļu likumu, kā arī Harrisona Narkotisko likumu 1914. gadā. Mūsdienās strauji attīstās jaunu izgudrojumu, popularitātes un regulēšanas cikls. Dažādu kultūru pozitīvais skatījums uz psihoaktīvo vielu ieguvumiem var līdzpastāvēt nosodījumam par pārmērīgu šo vielu lietošanu.

Ja šim visam ir kāda mācība, tad tā ir, ka atkarībai ir šķietami fundamentāla un ilgstoša ietekme un spēks attiecībā pret cilvēkiem. Kāpēc tas tā ir?

Kas ir atkarība?

Daudziem cilvēkiem ir arhaisks skatījums uz atkarības dabu. Viņu pārprašana, neizpratne un apjukums koncentrējas ap 3 problēmām: Kāda ir atšķirība starp sliktu ieradumu un atkarību? Kas notiek smadzenēs, kas ir atkarīgas? Kas ir iesaistīts, lai ārstētu atkarīgas smadzenes un personu, kura ir atkarīga?

Cilvēki bieži apgalvo, ka ir atkarīgi no šokolādes, kafijas, futbola vai citām substancēm vai darbībām, kas sagādā prieku un baudu, kas nav iespējams atkarības gadījumā. Atkarība ir milzīgs kompulsīvs stāvoklis, kura pamatā ir smadzeņu ceļu darbības izmaiņas, kas parasti regulētu mūsu spēju vadīt mūsu darbības un sasniegt mērķus. Tas izslēdz mūsu ierasto, neskarto nosodījumu. Atkarība noved pie nepārejošas un ilgstošas vielas lietošanas vai uzvedības turpināšanos, neskatoties uz ārkārtīgi negatīvajām sekām. Atkarība izvēlēsies narkotikas vai kādu darbību pār ģimeni, normālām ikdienas aktivitātēm, darbu un laika gaitā pat pamatizdzīvošanas vajadzībām. Kad saucam savu mīlestību pret šokolādi vai futbolu par atkarību, mēs runājam abstrakti vai nepareizi interpretējām to, kas reāli var būt postošs traucējums- atkarība. Tas var likt saprast, ka pirmkārt, tā nav atkarība.

Neskatoties uz to, cik ļoti tev patīk kāda viela vai aktivitāte, kurā tu iesaisties, tu neesi atkarīgs tik tālu, cik tu spēj apstāties sajūtot sevī negatīvās sekas. Izcils piemērs, kas to paskaidro ir kafijas lietošana. Kafija satur spēcīgu narkotisku vielu- kofeīnu, kam ir lieta ietekme uz tavu uzvedību. Lielākā daļa no mums labprāt dzer kafiju, bet gadījumā, ja tavs ārsts pateiktu, ka sirdstrieka, ko tikko piedzīvoji bija kafijā esošā kofeīna dēļ un iespējams sirdstrieka varētu atkārtoties, ja nepārstāsi lietot kafiju, ko tu darītu? Lielākajai daļai cilvēku šī informāciju paskrietu garām, bet ne tik ļoti, lai viņi turpinātu dzert kafiju, zinot, ka tā var nogalināt. Viņi viegli varētu apstāties tieši tad un uzreiz.

Tomēr cilvēki turpina teikt, ka ir atkarīgi no kafijas, jo jūtās slikti, kad to nelieto. Tas atspoguļo neskaidrību starp diviem svarīgiem bioloģiskiem procesiem: toleranci un alkoholu vai narkotisku vielu izraisītam nepatīkamām sajūtām, kas līdzinās paģirām (abstinences sindroms). Vairums cilvēku, pēkšņi beidzot lietot kafiju, 24 stundu laikā sāk ciest no negatīviem efektiem: mokošām galvas sāpēm un vispārēju miegainību un apātiju, kas nav raksturīgi atkarībai. Viņi cieš no bioloģiskajiem procesiem- tolerances un kafijas izraisītam “paģirām” jeb abstinences sindromam.

Tolerance parādās, kad smadzenes reaģē uz atkārtotu narkotiskās vielas iedarbību, pielāgojot savus ķīmiskos procesus tā, lai kompensētu narkotikas izraisīto efektu- tās pašas pielāgo sevi tolerancei. Piemēram, ja narkotika inhibē (kavē) vai bloķē konkrētu smadzeņu receptoru, neirotransmiteru, aktivitāti, smadzenes mēģinās neitralizēt šo kavēšanas procesu veidojot vairāk līdzīgus receptorus, vai palielinot esošo receptoru aktivitāti. No otras puses, ja narkotika palielina receptoru aktivitāti, smadzenes var veidot mazāk receptorus, adaptējot tos savai pārmērīgajai stimulācijai. Abi stāvokļi reprezentē tolerances procesus un abos gadījumos, strauji pārtraucot lietot vielu, tiek traucēta to darbība, jo smadzenes jau ir atkarīgas no narkotikām. Šis ir fakts, kas saistām ne tikai ar atkarību izraisošām narkotikām, vairākas neiroaktīvās vielas sākot no kofeīna, līdz antidepresantiem un sedatīvajiem (nomierinošajiem) līdzekļiem izraisa adaptēšanos, kas tiek saukta par toleranci.

Kafijas lietošanas gadījumā, kofeīns inhibē neirotransmitera adenozīna receptorus. Regulāri lietojot kafiju, smadzenes jūt, ka adenozīna receptori nestrādā kā tiem vajadzētu normā un smadzenes atbild, paaugstinot to funkcijas, kas ietekmē gan smadzeņu šūnas, gan asinsvadus, gan citus audus. Divas galvenās adenozīna funkcijas ir regulēt smadzenēs asins plūsmu un cirkulāciju, kā arī inhibēt neironu ceļus, kas kontrolē modrumu. Kad kafijas lietotājs beidz lietot kofeīnu, parādās paģirām līdzīgi simptomi, jo adenozīns tiek mazāk inhibēts. Ar vairāk funkcionējošiem adenozīna receptoriem, smadzenes piedzīvo anormālus asiņu plūsmas līmeņus smadzenēs un ap tām esošajās artērijās, kas tiek izjustas kā galvas sāpes. Tajā pašā laikā, smadzeņu centri, kas uzturēja personu modru tiek nomākti pārmērīgas adenozīna darbības dēļ, izjūtot miegainību un apātiju.

Tagad kafijas lietotājs, piedzīvojot šīs kofeīna izraisītās izjūtas jūtās pat nožēlojami un vēlās krūzi kafijas, jo jūtās miegainas un izjūt galvas sāpes. Vai viņš ir atkarīgs? Nē, viņš ir tolerants pret kofeīnu, jo viņa smadzeņu ķīmiskie procesi ir adaptējušies un to atbilstoša darbība ir atkarīga no kofeīna klātesamības. Tas ātri pāriet, jo šie kofeīna izraisītie simptomi parasti pazūd pāris dienās, protams, ir izņēmumi, kad persona būs spējīga pārtraukt lietot kofeīnu un cerēs izvairīties no vēl vienas sirds triekas. Šādas alkas pēc kofeīna nav pārsteidzošas, piemēram, ja runa ir par personas veselību- aizsardzību no sirds triekas.

Attiecības starp abstinences sindromu (paģiru sindromu) un atkarību var mulsināt cilvēkus, jo patiesi atkarīgi cilvēki, pārtraucot lietot narkotikas, kādu laiku izjūt abstinences sindromu un lielākā daļa zinātnieku domā, ka izvairīšanās no abstinences sindroma ir viens no iemesliem, kādēļ personas turpina lietot vielas no kurām viņš ir atkarīgs. Alkohols ir labs piemēram tam, kā tolerance un abstinences jeb paģiru sindroms veicina atkarību. Ja persona ilgstoši lieto alkoholu, smadzenes adaptējās alkohola sedatīvajiem efektiem. Kompensācija, kas notiek ir līdzīga kofeīna piemēram, tikai saistībā ar citiem neirotransmiteriem. Alkohols aktivē smadzeņu transmiterus, kas saukti par GABA neitotransmiteriem, kas normālos apstākļos inhibē smadzeņu aktivitāti. Pēc ilgas alkohola lietošanas (nedēļas, mēnešus vai pat gadus ilgi), smadzenes izstrādā kompensēšanas mehānismu, kas samazina šo receptoru funkcionēšanas spēju. Alkoholiķis kļūst tolerants pret alkoholu, tāpat kā kafijas lietotājs kļūst tolerants pret kofeīnu.

Ja alkoholiķis pēkšņi pārstās lietot alkoholu, smadzeņu neironu ceļi un shēmas cietīs no pārmērīga uzbudinājumu, jo pretējās inhibitoru funkcijas būs tikušas samazinātas. Akūtu abstinences sindroma sekas var būt pat letālas, jo smadzeņu hiperuzbudināmība var izsaukt epileptiskas lēkmes, kā arī asinsspiediena un sirdsdarbības izmaiņas, un traucējumus. Lai gan sedatīvi līdzekļi var būt kā alkohola aizvietotāji, abstinences jeb paģiru sindroms var turpināties vairākas dienas.

Daudzas atkarību izraisošas vielas kā alkohols, var izraisīt toleranci un abstinences sindromu, kad persona cenšas pārtraukt tos lietot. Šādi paģiru simptomi var variēt no viegliem līdz pat ļoti smagiem diskomfortiem lietojot tādas narkotiskās vielas kā marihuāna un opiāti, kam var sekot pat letāla smadzeņu nestabilitāte sedatīvo līdzekļu ietekmē, piemēram, alkohola, barbiturātu un benzodiazepīna. Tomēr galvenais ir tas, ka abstinences sindroma izraisītais diskomforts pāriet pāris dienu, nedēļu laikā, kad smadzeņu ķīmiskie procesi atkal normalizējas un diskomforta sajūta vairs neliecina par atkarību.

Vai paradumi ir atkarību izraisoši? Tas ir sarežģīts jautājums, jo paradumi var variēt no viegliem un nekaitīgiem, tādiem kā matu virpināšana, kad par kaut ko domā, līdz bīstamiem, kā pārēšanās un azartspēļu spēlēšana. Vieglus paradumus ir grūti apturēt, bet mēs tos varam apturēt, kad tas nepieciešams- neesam atkarīgi. Bīstamākie ir paradumi, kas ir kompulsīvi un tie var atšķirties. Turpmāk tekstā tiks runāts arī par to, ka modernā neirobioloģija runā par to, ka ir vērojamas spēcīgas līdzības starp atkarību no narkotiskām vielām un kompulsīviem paradumiem.

Atkarīgās smadzenes

Šobrīd zinātnieki uzskata, ka smadzeņu izmaiņas, kas saistītas ar īstu atkarību, pārsniedz jebkuru narkotisko vielu izraisītu abstinences sindromu. Atkarību raksturo liela tieksme pēc narkotikas lietošanas (vai uzvedības), kas dominē pār personas dzīvi tik ļoti, ka virtuāli nekas nespēj personu atturēt no iesaistīšanās atkarību izraisošajā aktivitātē. Atkarīgās personas būs gatavi darīt jebko un jebkur savā dzīvē atkarības objekta dēļ. Viņi pazaudēs visu savu naudu kokaīna dēļ, aizmirsīs par saviem mīļotajem cilvēkiem alkohola dēļ un reizēm pat būs gatavi pazaudēt savu dzīvi vispār. Jautājums, kas mulsina neirozinātniekus, kas pēta atkarības ir tas, kā smadzenes iemācās alkt pēc kaut kā tik ļoti un kā to var mainīt.

Ar jaunām smadzeņu attēlu uzņemšanas tehnikām, ir iespējams vērot smadzeņu darbību reāllaikā un ir zināms, ka atkarību izraisošas vielas izraisa specifisku neirālo ceļu aktivāciju, kas tiek saukta par smadzeņu apbalvojuma sistēmu. Šī sistēma kontrolē mūsu motivācijas vadītas darbības, bet lielai daļai cilvēku ar to ir grūtības. Mūsu smadzeņu apbalvojuma sistēma motivē mūs rīkoties, veicot tādas aktivitātes, kā ēšana un mīlēšanās, kas mums palīdz izdzīvot kā indivīdiem, kā cilvēku sugai kā tādai. Šī sistēma organizē to, kā tiek realizēta dzīvības uzturēšana, izmatojot dažādas metodes, instrumentus jeb toolus, lai veiktu nepieciešamās darbības, kā rezultātā mēs tiekam apbalvoti ar prieku un uzslavu par to, ko darām. Pētījumi liecina, ka gandrīz katra normāla aktivitāte var tikt saskatīta kā patīkama – pat tādas aktivitātes, kā labas mūzikas klausīšanās un skaistas sejas redzēšana var aktivēt mūsu apbalvojuma sistēmu. Kad tas notiek, ne tikai mēs paši tiekam stimulēti, bet arī tiek stimulēti smadzeņu ceļi, kas ļauj mūsu smadzenēm iekodēt un atcerēties apstākļus, kas noveda pie patīkamās sajūtas, lai mēs varētu šo darbību atkārtot un izjust apbalvojuma sajūtu arī nākotnē.

Svarīgākais šīs sistēmas komponents ir ķīmiskā viela, hormons, dopamīns, kas tiek atbrīvots no neironiem pa apbalvojuma sistēmas ceļiem un funkcionē kā neirotransmiters. Izmantojot bioķīmiju, elektrofizioloģiju un eksperimentus ar dažādu attēlu uzņemšanu, zinātnieki ir atklājuši, ka atkarību izraisošu vielu lietošana palielina dopamīna izdali smadzenēs, kas reizēm ir vēl lielāka, kā tad, kad tas tiek izdalīts dabisku stimulu rezultātā.

Iedomāsimies vienkāršu situāciju, kas ilustrēs apbalvošanas sistēmas spēku, lai izprastu dopamīna lomu. Tātad, tu atrodies kokteiļu ballītē, sarunājies ar saviem draugiem. Laiku pa laikam tu uzmet skatienu istabai, lai redzētu, kādi cilvēki atnāk un kādi aiziet, tu pamani kādu personu, kas tev šķiet ļoti pievilcīga, šī persona ir ienākusi istabā. Tagad tava uzmanība ir veltīta šai personai, tu uz viņu fokusējies un pievērs mazāk uzmanības sarunai, kas notiek starp taviem draugiem. Šajā mirklī tu esi piedzīvojusi divus apbalvojuma sistēmas aktivācijas mirkļus: uzmanība un fokuss uz potenciālo apbalvojumu. Uzmanība ir pirmais apbalvojuma sistēmas instruments jeb rīks, kas dod tev iespēju atpazīt potenciālā apbalvojuma iespējamību, neatkarīgi no tā vai tā ir tavas vecmāmiņas šokolādes kūka vai pievilcīgā persona. Nākamais rīks- fokuss, tu esi fokusēts uz personu, ignorējot apkārtējās vides faktorus. Dopamīna sistēma ir aktīva šajā mirki, jo tā ir daļa no smadzeņu ceļiem, kas regulē uzmanību, tā palīdz mums ignorēt perifēros stimulus un vairāk fokusēties uz mūsu uzdevuma izpildi. Galu galā, šajā pirmajā posmā, tu iespējams sajūti nelielu satraukumu, jo persona norāda uz abpusēju interesi.

Tagad viss kļūst interesants. Tava apbalvojuma sistēma saka tev, ka ir iespējama nozīmīga apbalvojuma mijiedarbība ar šo personu. Šis ir mirklis, kad saprotam, ka zinātnieku izpratne par to, ko dara dopamīns ir sarežģījusies pēdējo 10 gadu laikā. Agrāk dopamīns tika skatīts vienkāršāk, kā “prieka hormons” – kad tu izdarīji kaut, ko kas lika tev justies labi, dopamīna līmeņa paaugstināšanās bija šīs sajūtas iemesls. Psihologi, kas veic dažādus eksperimentus, nu ir strikti nodalījuši savienojumus- gribēt kaut ko un patikt kaut kam, un šķietami dopamīns ir svarīgs, lai kaut ko gribētu, bet ne lai kaut kas patiktu un šī atšķirība piemīt visām sugām, kas tikušas pārbaudītas sākot no grauzējiem līdz pat cilvēkiem. Gribēšana pārvērš neitrālu maņu stimulu kopumu (seja, smarža) par stimulu, kas ir būtisks vai kam ir stimulējoša izpausme. Citiem vārdiem sakot, augstāk minētajā situācijā, dopamīna aktivācija palīdz neironiem sūtīt signālus par to, ka persona ierodas istabā un ir kādam interesējoša.

Pētījumi, kuros tika izmantoti dzīvnieki, šiem dzīvniekiem tika dots salds ēdiens vai tie nodarbojās ar seksu, parādīja, ka dopamīna aktivitāte nepieaug kā rezultāts par apbalvojumu, bet gan pieaug procesa laikā. Sarežģīti neironu aktivitātes matemātiskie modeļi ir likuši zinātniekiem uzskatīt dopamīna sistēmu par “kļūdu detektoru”, kas norāda uz to, vai lietas notiek tā kā tās tikušas plānotas. Tātad, ja mērkaķis (vai žurka vai persona) paredz sagaidāmo apbalvojumu (laipnu skatienu no personas, kas tika apspriesta augstāk minētajā situācijā), dopamīna neironi ir kā aizdegušies gaidot šo rezultātu, bet, ja tas nenotiek, dopamīns pārtrauc savu darbību.

Apbalvojuma sistēmas mehānisms spēj kodēt norādes, kas var palīdzēt atkārtot gūtu pieredzi. Tu atcerēsies istabu, kur satiki šo personu, atcerēsies viņa drēbes un ēdienu, kas tika pasniegts, kā arī atcerēsies aromātu, izrunāto frāzi un vēl daudz ko. Pieņemot, ka viss notiek kā plānots, nākamajā reizē, kad sastapsies ar kādu no šīm norādēm atcerēsies ne tikai šo sastapšanās mirkli, bet izjutīsi arī nelielu vēlmi-tieksmi to atkārtot. Kad persona piedzīvo pozitīvu un patīkamu darbības vai notikuma rezultātu, dopamīna un citu ķīmisko vielu izdalīšanās maina smadzeņu shēmas, nodrošinot rīkus un pamudinājumu atkārtot šo notikumu. Atmiņu shēmās glabā norādes uz apbalvojuma stimulu, tāpēc iepriekšējie neitrālie stimuli kā smarža kļūst nozīmīga. Mūsu smadzenes kartē vidi, kurā mēs esam piedzīvojuši apbalvojuma aktivitāti, ierakstot arī fizisko vietu, iesaistītos cilvēkus un smaržas- visas sensorās pieredzes. Atkarīgām personām parasti nav īpašas nozīmes izdzīvošanai vai patīkamai sajūtai, piemēram, balta pulvera līnija, cigarete vai pat brūna šķidruma pudele aktivē to pašu atalgojuma sistēmu.

Ar norādēm vien nepietiek, lai saņemtu apbalvojumu nepieciešama arī darbība. Smadzeņu apbalvojuma sistēma ir organizēta tā, lai tiktu iesaistītas arī tās smadzeņu zonas, kas kontrolē mūsu spēju rīkoties. Smadzeņu zona, kas atbild par darbību izpildi un atrodas prefontālajā garozā, ļauj mums plānot un veikt sarežģītas darbības, kas kontrolē arī mūsu impulsus, cilvēkiem ir daudz lielāka prefrontālā garoza, kā arī labāka kapacitāte, lai plānotu un izpildītu kompleksas aktivitātes, salīdzinot ar zemāk attīstītiem dzīvniekiem, pat ar vistuvāk esošajiem primātiem. Kad mēs piedzīvojam, kādu apbalvojuma notikumu, ir iesaistīts smadzeņu darbību izpildīšanas centrs. Tas atceras darbības, kas tika izmatotas saņemot apbalvojumu, tādējādi izveidojot spēju atkārtot šo pieredzi. Kā arī, ne tikai patīkamās pieredzes rezultējas patīkamās atmiņās, bet arī smadzeņu darbību izpildīšanas centrs veicina mūsu motivāciju, racionalizāciju un aktivē citus smadzeņu reģionus, kas nepieciešami, lai atkal gūtu šo pieredzi. Katru reizi, kad pieredze tiek atkārtota, visi smadzeņu ceļi mainās – arī atmiņas un izpildīšanas uzdevumi, tie kļūst spēcīgāki un integrētāki, šie plānošanas centri ir svarīgi dopamīna darbībai.

Nolaupītās smadzenes

Viss, kas līdz šim zināms par atkarību izraisošām vielām, liek domāt, ka tie darbojas tieši ar šiem mehānismiem. Visas atkarību izraisošās atkarības aktivē apbalvojuma sistēmu tieši paceļot dopamīna līmeni. Lai gan katrai narkotikai ir savs unikālais efekts, kādēļ arī alkohola lietošanas izraisītās sajūtas atšķiras no kokaīna vai heroīna izraisītajām, šķiet ka apbalvojuma sistēmas komponenta – dopamīna stimulēšana ir kopsaucējs. Kad atkarību izraisošā viela nonāk smadzenēs, tās mākslīgi imitē ļoti augsti stimulējošu apbalvojuma vidi. Narkotiku izraisītās sajūtas aktivē gribēšanas sistēmu, tāpat kā tas notiek redzot pievilcīgu personu vai gardu ēdienu, kas dopamīna atbrīvošanas ietekmē atmiņu un izpildīšanas funkciju, iedrošinot personu atkārtot šo pieredzi. Ar katru lietošanas reizi šīs aktivācijas shēmas kļūst arvien spēcīgākas, radot atkarību. Nesenākie atkarīgu personu smadzeņu uzņēmumu pētījumi rāda, ka prefrontālās garozas plānošanas un izpildfunkcijas zonas kļūs ļoti augsti aktivētas līdz ko atkarīgie plāno apbalvojumu par plānoto narkotiku lietošanu.

Interesanti ir jaunie pētījumi, kas ietver matemātisku modelēšanu par apbalvojumu, ko veic ekonomisti. Tas, ka matemātiski modeļi, kas paredz kāršu lietošanas daudzumu, ēdiena patēriņu un smaržu patēriņu var piemērot vienkāršākam apbalvojuma fenomenam nav pārsteidzoši un grupa matemātiķu parādījuši, ka šie modeļi paredz plašu normālu cilvēku darbības. Uzvedības ekonomikas lauks ir kļuvis par vienu no aizraujošākajām neirozinātnes pētījumu priekšzīmēm. Daži zinātnieki ierosina to, ka atkarība nolaupa normālo apbalvojuma sistēmas shēmu, tādējādi izjaucot attiecības starp apbalvojumu un uzvedību.

Atkarību līmenis no kādas narkotikas var ļoti atšķirties un variēts atkarībā no konkrētās narkotikas īpašībām. Ja persona lieto tādas narkotikas kā kokaīns vai amfetamīni, kas rada plašu dopamīna izplatīšanos, atkarīgā cilvēka apbalvojuma sistēma piedzīvo aktivācijas pieaugumu. Atkārtoti tos lietojot smadzeņu shēmas adaptējas (kļūst tolerantas) pret dopamīnu un normālas baudas, kā piemēram, sekss kļūst mazāk patīkams, salīdzinot ar baudu, ko var gūt no narkotikām.

Cilvēkiem, kas ir atkarīgi no alkohola, izmatojot attēlu metodi var redzēt samazinātus dopamīna receptorus. Tā kā ir grūti pētīt cilvēku atkarības pirms atkarības iestāšanās, tas ir mazliet kā pētīt, kas bija pirmais vista vai ola, jo zinātnieki nezina, kas bija pirmais zema receptoru aktivitāte vai atkarība. No pēdējiem pētījumiem, kuri tika veikti, izmantojot žurkas, ir zināms, ka paaugstinot dopamīnu receptoru līmeni, izmantojot smalku molekulāro stratēģiju (pārvietošanu ar vīrusu) žurkas samazināja savu alkoholisma līmeni.

Dažas narkotiskās vielas, kā nikotīns var šķist nekaitīgs, jo tas neizraisa dziļu apjukuma vai eiforijas sajūtu. Tad kā nikotīns var būt atkarību izraisošs? Ir zināms, ka nikotīns ir saistīts un uzticams dopamīna izdalīšanas līdzeklis, lai gan katrā nikotīna lietošanas reizē izlietotā dopamīna daudzums ir neliels. Cilvēki smēķē vai košļā tabaku diezgan bieži, tomēr nodrošinot smadzenēm lielu atkārtotu narkotisko vielu lietošanu, tas ļauj apbalvojuma sistēmai modificēt smadzeņu darbību tā, lai rastos tieksme pēc narkotikas un rīkoties, lai to dabūtu. Spēcīgi nikotīna izraisītās atkarības efekti tiek demonstrēti, kad nikotīna patikšana nav svarīgākais atkarību izraisošās vielas efekts. Lielākā daļa smēķētāju apraksta nikotīna lietošanu kā relaksējošu, stresa un spriedzes mazinošu, bet ne kā patīkamu.

Šo disociāciju starp narkotiskās vielas patikšanu un lietošanu raksturo lielākā daļu narkomānu. Daudzi atkarīgie saka, ka viņu sākotnējā pieredze ar atkarību izraisošajām vielām ir labākā kāda jebkad vien ir bijusi un turpinājuši lietot narkotiku, cenšoties atrast līdzīgu līmeni. Viņi atzīmē, ka pārtraucot lietot narkotisko vielu tiek piedzīvots mirklis, kad viņi nespēj pieredzēt baudu no normālām aktivitātēm, kas tiek saukta par anhedoniju, bet atkarības rezultāts ir kas vairāk, kā vienkārša prieka pazaudēšana, tas ir tik slikti, cik iespējams. Izveidotās atkarības gadījumā smadzeņu darbību izpildīšanas centri ir ieprogrammēti tā, lai tiktu saņemta nepieciešamā narkotika. Persona izjūt tieksmi pēc narkotikas un jūtas spiests veikt jebkādu darbību – iztērēt naudu, apzagt veikalu, vai zagt no saviem vecākie – tas viss ir nepieciešams, lai dabūtu narkotiku un augsto dopamīna līmeni, kas nāk līdz ar to. Pēc kāda laika, narkotikas meklēšana kļūst kā automātiska uzvedība, kuru atkarīgais vairs pat neizbauda.

Un tomēr iemesli, kāpēc atkarīgie turpina lietot narkotikas sarežģītāk kā dopamīna aktivēta apbalvojuma sistēma. Jādomā par ilgtermiņa pārmaiņām, kas notiek procesa laikā noteiktās smadzeņu molekulās. Līdz šim, pētnieki pacietīgi ir koncentrējušies uz vienu molekulu laikā, lai novērtētu tās potenciālo lomu atkarības laikā. Izmantojot šo pieeju, zinātnieki ir iemācījušies identificēt molekulas, kas mainās atkarībai attīstoties un pēc narkotiku lietošanas pārtraukšanas ilgu laiku paliek nemainīgas, līdz ar alkām, ko pieredzēja cilvēki. Dažas no identificētajām molekulām, kā dopamīna receptori tika paredzēti, bet citi nē. Piemēram, augšanas faktori, kas nodrošina ilgstošas un noturīgas strukturālas izmaiņas smadzenēs arī var veicināt smadzeņu funkciju izmaiņas, kas saistības ar atkarību.

Zinātnieki zina, ka labākais veids, kā nodrošināt ilgnoturīgas pārmaiņas smadzenēs ir regulējot proteīnu ražošanu, aktivējot vai slāpējot gēnus. Ar jaunu spēju sekot līdzi tūkstošiem smadzeņu molekulu izmaiņām ir sākti meklēt gēnu pārmaiņu modeļi. Dažas no iepriekš pētītajām atsevišķajām molekulām, kā piemēram, proteīni- CREB un delta fos B, paši koordinē gēnu saimes ražošanu. Turklāt, šīs kopas mainās dažādos laika rāmjos. CREBs ir nozīmīgs agrākās kokaīna lietošanas fāzēs, ber kļūst mazāk svarīgs, kad atkarība ir izveidojusies. Fos kopas proteīniem ir pretēji: daudz vairāk mainās pēc ilgstošas kokaīna lietošanas. Šīs izmaiņas ātri nepazūd. Bioloģiskās narkotikas izraisītās atmiņas, var būt tikpat dziļas un ilgstošas, kā jebkuras cita veida atmiņas un norādes uz to, ka nepieciešams aktivēt izpildīšanas sistēmu, lai uzsāktu narkotiku meklēšanu var notikt arī vairākus gads pēc iepriekšējās iedarbības. Tātad atkarība ir kas daudz vairāk kā tikai baudas meklēšana izvēles pēc. Tā nav tikai nevēlēšanās izvairīties no abstinences jeb paģiru sindroma, tā ir smadzeņu shēmas , kas kontrolē uzvedību nolaupīšana, lai atkarīgās personas uzvedību būtu pilnībā vērsta uz narkotiku meklēšanu un lietošanu. Atkāroti lietojot narkotikas, šī smadzeņu apbalvojuma sistēma kļūst pakļauta narkotiku lietošanai. Smadzeņu izmaiņas, kas parādījušās atkarības dēļ, visdrīzāk ietekmēs atkarīgo personu visas dzīves garumā neskatoties uz to vai persona lietos, vai nelietos narkotikas.

Atgriezīsimies pie iepriekš uzdotā jautājuma: “Kā bīstami paradumi ir saistīti ar atkarību?” Pētnieki ir atklājuši, ka uzvedības kā sekss ar dažādām personām, azartspēles un pārēšanās ir kaut kādā mērā saistītas ar narkotiku lietošanu un visdrīzāk vari iedomāties kāpēc. Daba neizveidoja smadzeņu shēmas, lai palīdzētu sasniegt baudu no kokaīnu, šī sistēma tika ieviesta, lai palīdzētu mums ēst un ražot – veikt darbības, kas ir kompleksas, bet nepieciešamas, lai izdzīvotu. Neseni smadzeņu attēlu pētījum atklāj dažas no pārmaiņām, kas notiek no narkotikām atkarīgās smadzenēs, piemēram, samazināta dopamīnu receptoru aktivitāte – kas redzama arī pārmērīgi enerģiski aktīvās smadzenēs. Citi pētnieki pēta šo fenomenu saistībā ar citām uzvedībām.

Atkarīgu smadzeņu un atkarīgas personas ārstēšana

Kā mēs varam palīdzēt kontrolēt vai novērst atkarību? Vēl joprojām nav rīku, kas var izdzēst ilgstošās smadzeņu izmaiņas, kas ir atkarības pamatā. Labākie farmakoloģiskie līdzekļi kas tiek lietoti ir vienkārši, bet efektīvi : alternatīva narkotika tiek lietota, lai stimulētu smadzenes zemā un vienmērīgā līmenī. Tas var novērst abstinenci, vienlaikus nodrošinot vieglu, gandrīz zemapziņas līmenī esošu stimulu apbalvojuma sistēmai, ļaujot smadzenēm laika gaitā adaptēties no intensīvas stimulācijas, kas tiek gūta ikdienā lietojot atkarību izraisošās narkotikas, ļoti vieglai un vienmērīgai medikamentu izraisītai stimulācijai. Tā kā smadzenes adaptējas atpakaļ normai, atkarība var pakāpeniski samazināties, samazinot aizvietojamo narkotiku daudzumu, līdz persona kļūst pavisam brīva no narkotikām. Narkotiskās vielas metadons un bufenofrīns ir droši un efektīvi šāda veidu narkotiku līmeņi. Nesen apstiprināta narkotika- acamprostāts izmanto līdzīgu pieeju, lai ārstētu alkoholismu, veicinot ļoti vieglu sedatīvu (nomierinošu) ietekmi, kas atgādina alkoholu ietekmi. Vai tas ir tikai ķīmisks “kruķis” , kas uztur tās pašas smadzeņu izmaiņas, ko rada atkarība? Iespējams, bet veicot minimālu darbību, tas ievērojami ļauj normalizēt smadzeņu darbības funkciju. Kā arī, šo vielu lietošana, ļauj cilvēkiem atkal atjaunot saikni ar viņu ģimenēm, strādāt un būt produktīviem sabiedrības locekļiem.

Kāpēc neizmantot narkotiku, kas bloķē atkarību izraisošās narkotikas, izmantojot abstinencē balstītu pieeju, kas pievilina dažus cilvēkus? Problēma ir tāda, ka ar šādām vielām, tas liegtu arī normālu apbalvojuma sistēmas darbību, caur kuru cilvēkiem jāatrod apmierinātība ar dzīvi. Ieviešot perfekto apbalvojumu bloķējošo narkotiku, neviens neuzņemtos atbildību par apmierinātības ar dzīvi zaudēšanu. Cita pieeja ir jauna narkotiskā vielas rimonabants, kas bloķē kanabinoīdo receptoru darbību, smadzeņu receptori uz kuriem iedarbojas marihuānas aktīvās daļas. Šī viela izraisa lielu sajūsmu un ir bijuši veiksmīgi pārbaudījumi, samazinot savu un atmetot smēķēšanu, kas rada cerības, ka šī viela varētu novērst arī kādu noteiktu atkarības izraisītu uzvedību, kā arī bloķēt alkohola un narkotiku izraisītos efektus.

Pēdējie eksperimenti ar “nokautajām” pelēm, kurām nav kanabinoīdo receptoru liecina, ka šie dzīvnieki nelieto alkoholu un neizmanto narkotikas. Tas saskan ar agrāk veiktiem pētījumiem, kas ļauj domāt, ka šo trīs narkotiku ceļā ir kas kopīgs. Filozofiski pievilcīgāks rimonabantā ir tas, ka narkotiku iedarbība tiek novērsta, nevis imitēta. Laiks rādīt, bet tā efektivitāte pret vairākām problēmām liek domāt, ka farmakologi ir uz pareizā ceļa.

Nekad nebūs vienkāršas zāles, kas spēs regulēt tik nopietnu saslimšanu kā atkarība. Vislielākais ieguldījums, ko var dot ikviens, kas saskaras ar atkarīgam personām ir atzīt, ka atkarības mainīšana nav tikai par padošanos darīt kaut ko patīkamu, bet pieņemt, ka atkarīgiem cilvēkiem ir notikušas būtiskas smadzeņu darbības shēmu izmaiņas. Ārstējot atkarīgu personu ir jārisina visi šie aspekti.

Pēkšņs (akūts) abstinences sindroms, ir pirmā problēma ar ko sastopas, katrs atkarīgais, pārstājot lietot narkotikas un šim procesam ir būtiska loma narkotiku izraisītas uzvedības saglabāšanā. Abstinence var būt vienu, divas, dažas dienas vai pat nedēļas, atkarībā no lietotās vielas un tā, cik ilgi viela ir lietota, kā arī, cik daudz tā ir lietota. Jāapzinās, ka smadzeņu izpildsistēma ir programmēta lai iniciētu narkotiku meklēšanu, reaģējot uz norādēm, tas prasti nozīmē, atsavināt atkarīgo no vides, kurā viņš kļuva atkarīgs. Atkarīgajai personai būs no jauna jāiemācās impulsu kontrole, viņa izpildsistēmai būs nepieciešama re-trentēšana, lai inhibētu impulsus pret narkotiku lietošanu, kad tie parādās.

Visbeidzot, jāapzinās, ka atkarība ir viena no spēcīgākajām atmiņām, kas var būt. Šīs atmiņas ir iemūžinātas smadzenēs, mēs neizmirstam atkarību vieglāk kā savu pirmo mīlestību. Cilvēki visbiežāk ārstēšanos no narkotikām saņem vairāk kā vienu reizi un joprojām iespējams recidīvs. Recidīvi, diemžēl, ir tipiski ārstējot atkarīgas, bet tas pats notiek ārstējot vēzi, bet tas tāpat tiek turpināts ārstēt. Pret atkarības slimībām jābūt tādai pašai attieksmei un ir jāpiedāvā plaša un intensīva ārstēšana. Pāri visam un galvenokārt ir jāpiedāvā izpratne, kas rodas zinot, ka atkarības pamats ir mūsu smadzenes.

Avots

P.S. Apbalvošanas sistēma ir viena no tam sistēmām, kuras tiešā veidā cieš no neoptimālas smadzeņu darbības. Neskatoties no izraisītajiem. Sakārtojot un dodot smadzenēm iespēju pašregulēties ir pirmais ceļš no bezizejas.

https://www.rigabrain.com/pieteikties