top of page
Brain Rembrandt style 3.png
Notebook_edited.png

Kā atkarības nolaupa mūsu apbalvojuma sistēmu?


Cilvēki lieto atkarību izraisošas vielas gadsimtiem ilgi, bet tikai nesen, izmantojot spēcīgus smadzeņu attēlu uzņemšanas rīkus, ģenētiku un genomiku, zinātnieki ir sākuši saprast detaļas- kā smadzenes kļūst atkarīgas.


Neirofarmakologi Wilkie A. Wilon, Ph.D., un Cynthia M. Kuhn, Ph.D., skaidro, ka piemēram, tu nevari nonākt pie secinājuma, ka esi no kaut kā atkarīgs, jo tu piedzīvo abstinences sindromu- fiziskas vai psiholoģiskas pazīmes, kas rodas pēc atkarību izraisošo vielu lietošanas pārtraukšanas, vienkārši sakot, paģiras jeb abstinences (atņemšanas) sindroms. Saucot kāri pēc šokolādes vai mīlestību pret futbolu par atkarību tiek izraisīta ne tikai atkarības radītā posta trivializācija, bet arī tiek pazaudēts fakts, ka atkarība iesaista smadzeņu shēmas nolaupīšanu, apbalvojuma sistēmas pārprogrammēšanu un patstāvīgas, noturīgas smadzeņu izmaiņas.


Atkarību vēsture stiepjas tūkstošiem gadu senā pagātnē un atklāj patstāvīgu modeli: Ķīmiska viela, bieži tāda, kurai piemīt medicīniskas priekšrocības, ir atklāta un tiek uzskatīta par noderīgu rekreācijas nolūkā. Lai gan atkārtota lietošana noved pie kompulsīvas lietošanas un destruktīvām sekām. Sabiedrība šādā gadījumā cenšas kontrolēt ķīmiskās vielas lietošanu. Daudz labi zināmie problemātiskie produkti ir sekojuši šiem modeļiem, jo tie ir iegūti no viegli pieejamiem augu produktiem. Nikotīns, kokaīns un daudz citas narkotikas nāk no augu valsts, arī alkohols rodas graudu un augļu fermentācijas procesā. Šie ir produkti, ko cilvēki zinājuši un izmantojuši gadsimtiem ilgi.

Pārmaiņas tika piedzīvotas 19. gadsimtā. Līdz tam aktīvo sastāvdaļu piegāde smadzenēm bija relatīvi vienkārša: smēķēšana vai norīšana. Narkotisko vielu norīšana bieži izraisīja lēnas smadzeņu koncentrācijas līmeņa izmaiņas, jo augiem ir jātiek pārstrādātiem un absorbētiem, aktīvajām sastāvdaļām jāizvairās no to iznīcināšanas aknās.

Kad cilvēki saprata, ka augu smēķēšana ir efektīvāka, tā kļuva par iecienītāko metodi. Tad tika ieviesti efektīvāki narkotisko vielu piegādāšanas veidi smadzenēm, it īpaši izmantojot zemādas šļirces vai adatas. Tagad, mūsdienu ķīmija ir sniegusi iespēju sintezēt spēcīgas atkarību izraisošas vielas, kā piemēram amfetamīni, kas nekad nav bijuši pieejami dabiski.

Spēja atrast jaunus veidus kā kļūt atkarīgam ir apsteigusi sabiedrības spēju izprast atkarības procesu. Piemēram, cilvēki bieži jauc spēcīgu ieradumu ar atkarību, sakot, ka ir atkarīgi no šokolādes, filmām vai sportu. Lielākā daļa cilvēku, kuri nav atkarību pētnieki vai ārstēšanā iesaistīti profesionāļi, nespēj saprast, kas notiek smadzenēs, kad pār tām valda atkarība un kā šīs smadzeņu izmaiņas mūs ietekmē. Tomēr nav nepieciešams būt ekspertam, lai saprastu kā cilvēki kļūst atkarīgi un izpratnes iegūšana ir liels ieguvums, bet ne jau tikai tāpēc, lai izprastu atkarību, bet arī tāpēc, lai saprastu kā mūsu bioloģiskās sistēmas, kas valda pār mums, meklējot baudu.


No medicīnas uz saslimšanu, un uz cietumu

Pirmkārt, ir vērts ciešāk apskatīt, kā atkarību izraisošās vielas un to lietošana ir izveidojušas savu ceļu praktiski katrā kultūrā, sākot no agrārās sabiedrības, līdz pat vismodernākajai sabiedrībai un ir izprovocējusī noteikumus, kad šo vielu vara ir šķitusi biedējoša un draudīga.


Alkohola fermentēšana sākas līdz ar agro kultūras uzsākšanu un jau no Bībeles laikiem ir bijuši aizliegumi alkohola lietošanai. Viduslaiki bija destilēto dzērienu atklāšanas laiks, kuros alkohola saturs bija 50 procenti (mūsdienu alus un vīna alkoholiskais saturs ir aptuveni 15 procenti). Alkohola paaugstinātā iedarbība, kombinācijā ar plašu pieejamību un pazeminātu sociālo nosodījumu 17. gadsimtā izraisīja alkohola izplatīšanos pa visu Eiropu. Slavenā glezna “Gin Lane” ir simbols laikam, kad Anglijā paaugstinājās alkohola lietošana un atkarība. Mūsdienās vislielākās bažas ir par studentu un koledžas vecuma jauniešu pārmērīgu alkohola lietošanu, kas ir kā iepriekšējo paaudžu pieļautās problēmas atkārtošanās.


Tabakas lietošanai bija līdzīgs paterns. Tabakas lapas satur nikotīnu, kas ir psihoaktīva un atkarību izgraizoša viela. Šis augs par vietējās izcelsmes tiek uzskatīts Amerikā un visdrīzāk tā iezīmes bija zināmas jau pirms tabakas ienākšanas Eiropā, lai gan nav rakstisku avotu, kas to varētu apliecināt. Pirmo reizi tabaka ienāca Eiropā 16. gadsimta sākumā, ar spāņu un portugāļu ceļotājiem. Tabakas lapas drīz vien tika uzskatītas par maģisko līdzekli, kas var izārstēt visu, sākot no galvas sāpēm līdz pat dizentērijai – tik ļoti, ka tieši tabaka palīdzēja veiksmīgi turpināt Portugāļu un Spāņu kolonizāciju Amerikā. Tā kā tabaka izplatījās ātri, tai sekoja arī ar veselību saistītas bažas un sabiedrības sašutums. 1573. gadā katoļu baznīca aizliedza smēķēšanu baznīcās, bet modernās ķīmiskās tehnoloģijas un Industriālā revolūcija noveda pie masu perfektas nikotīna piegādes ierīcēm jeb cigaretēm. Cigarete piegādā vienu, nelielu nikotīna devu, kas nonāk smadzenēs gandrīz nekavējoties. Pirmo reizi manufaktūriski ražotas cigaretes parādījās Amerikas savienotajās valstīs 1860-tajos gados. 1884. gadā Džeims B. Duks (James B. Duke) ražoja jau aptuveni biljons cigaretes gadā. Tam drīz sekoja protesti no Sieviešu kristīgās savienības (Women’s Christian Temperance Union), protestējot par atkarībām un citām ar veselību saistītām bažām. Notiek aktīva tabakas uzņēmumu kriminālā pārraudzība un vajāšana, tiek pastiprinātie likumiskie akti, kas pēdējā dekādē ierobežo smēķēšanu, kas ir tikai jaunākā nodaļa tabakas lietošanas, atkarību veidošanās un tiesisko regulējumu vēsturē.


Šo paternu jeb modeli mēs redzam atkal, tikai saistībā ar kokaīnu un citām narkotikām. Senākās liecības dokumentē, ka kokaīns, kas nāk no kokas auga ir ticis lietots Dienvidamerikā, lai uzlabotu fizisko izturību. Opiju sēklu ekstrakts tika lietots Dienvidaustrumāzijā, lai atvieglotu sāpes. 19. gadsimta nogalē, Eiropas zinātnieki attīrīja abus- gan kokaīnu, gan morfīnu, kam sekoja zāļu ražošanas un patentēšanas, kā arī pārdošanas sprādziens, tika nodibināti zāļu firmu gigantiMerck, Parke Davis, Squibb ķīmiskās ražošanas kompānija, kuras visas kokaīnu un narkotikas klasificēja kā medikamentus. Šīs narkotikas kļuva plaši izplatītas un lietotas, līdz galu galā Eiropā un Amerikas Savienotajās Valstīs tās aizliedza. Zigmunda Freida personīgais pētījums par kokaīnu palīdzēja popularizēt šo narkotiku , izgudrojot zemādas šļirci, kas tika izmantota, lai injicētu pretsāpju un anestēzijas līdzekļus, kas palielināja ļaunprātīgu to izmatošanu. Sabiedrības bažas noveda pie paaugstinātiem valdības regulējumiem, kas pirmo reizi 1906. gadā parādījās kā veidlapa ASV par pārtikas un zāļu likumu, kā arī Harrisona Narkotisko likumu 1914. gadā. Mūsdienās strauji attīstās jaunu izgudrojumu, popularitātes un regulēšanas cikls. Dažādu kultūru pozitīvais skatījums uz psihoaktīvo vielu ieguvumiem var līdzpastāvēt nosodījumam par pārmērīgu šo vielu lietošanu.

Ja šim visam ir kāda mācība, tad tā ir, ka atkarībai ir šķietami fundamentāla un ilgstoša ietekme un spēks attiecībā pret cilvēkiem. Kāpēc tas tā ir?


Kas ir atkarība?

Daudziem cilvēkiem ir arhaisks skatījums uz atkarības dabu. Viņu pārprašana, neizpratne un apjukums koncentrējas ap 3 problēmām: Kāda ir atšķirība starp sliktu ieradumu un atkarību? Kas notiek smadzenēs, kas ir atkarīgas? Kas ir iesaistīts, lai ārstētu atkarīgas smadzenes un personu, kura ir atkarīga?

Cilvēki bieži apgalvo, ka ir atkarīgi no šokolādes, kafijas, futbola vai citām substancēm vai darbībām, kas sagādā prieku un baudu, kas nav iespējams atkarības gadījumā. Atkarība ir milzīgs kompulsīvs stāvoklis, kura pamatā ir smadzeņu ceļu darbības izmaiņas, kas parasti regulētu mūsu spēju vadīt mūsu darbības un sasniegt mērķus. Tas izslēdz mūsu ierasto, neskarto nosodījumu. Atkarība noved pie nepārejošas un ilgstošas vielas lietošanas vai uzvedības turpināšanos, neskatoties uz ārkārtīgi negatīvajām sekām. Atkarība izvēlēsies narkotikas vai kādu darbību pār ģimeni, normālām ikdienas aktivitātēm, darbu un laika gaitā pat pamatizdzīvošanas vajadzībām. Kad saucam savu mīlestību pret šokolādi vai futbolu par atkarību, mēs runājam abstrakti vai nepareizi interpretējām to, kas reāli var būt postošs traucējums- atkarība. Tas var likt saprast, ka pirmkārt, tā nav atkarība.


Neskatoties uz to, cik ļoti tev patīk kāda viela vai aktivitāte, kurā tu iesaisties, tu neesi atkarīgs tik tālu, cik tu spēj apstāties sajūtot sevī negatīvās sekas. Izcils piemērs, kas to paskaidro ir kafijas lietošana. Kafija satur spēcīgu narkotisku vielu- kofeīnu, kam ir lieta ietekme uz tavu uzvedību. Lielākā daļa no mums labprāt dzer kafiju, bet gadījumā, ja tavs ārsts pateiktu, ka sirdstrieka, ko tikko piedzīvoji bija kafijā esošā kofeīna dēļ un iespējams sirdstrieka varētu atkārtoties, ja nepārstāsi lietot kafiju, ko tu darītu? Lielākajai daļai cilvēku šī informāciju paskrietu garām, bet ne tik ļoti, lai viņi turpinātu dzert kafiju, zinot, ka tā var nogalināt. Viņi viegli varētu apstāties tieši tad un uzreiz.


Tomēr cilvēki turpina teikt, ka ir atkarīgi no kafijas, jo jūtās slikti, kad to nelieto. Tas atspoguļo neskaidrību starp diviem svarīgiem bioloģiskiem procesiem: toleranci un alkoholu vai narkotisku vielu izraisītam nepatīkamām sajūtām, kas līdzinās paģirām (abstinences sindroms). Vairums cilvēku, pēkšņi beidzot lietot kafiju, 24 stundu laikā sāk ciest no negatīviem efektiem: mokošām galvas sāpēm un vispārēju miegainību un apātiju, kas nav raksturīgi atkarībai. Viņi cieš no bioloģiskajiem procesiem- tolerances un kafijas izraisītam “paģirām” jeb abstinences sindromam.


Tolerance parādās, kad smadzenes reaģē uz atkārtotu narkotiskās vielas iedarbību, pielāgojot savus ķīmiskos procesus tā, lai kompensētu narkotikas izraisīto efektu- tās pašas pielāgo sevi tolerancei. Piemēram, ja narkotika inhibē (kavē) vai bloķē konkrētu smadzeņu receptoru, neirotransmiteru, aktivitāti, smadzenes mēģinās neitralizēt šo kavēšanas procesu veidojot vairāk līdzīgus receptorus, vai palielinot esošo receptoru aktivitāti. No otras puses, ja narkotika palielina receptoru aktivitāti, smadzenes var veidot mazāk receptorus, adaptējot tos savai pārmērīgajai stimulācijai. Abi stāvokļi reprezentē tolerances procesus un abos gadījumos, strauji pārtraucot lietot vielu, tiek traucēta to darbība, jo smadzenes jau ir atkarīgas no narkotikām. Šis ir fakts, kas saistām ne tikai ar atkarību izraisošām narkotikām, vairākas neiroaktīvās vielas sākot no kofeīna, līdz antidepresantiem un sedatīvajiem (nomierinošajiem) līdzekļiem izraisa adaptēšanos, kas tiek saukta par toleranci.


Kafijas lietošanas gadījumā, kofeīns inhibē neirotransmitera adenozīna receptorus. Regulāri lietojot kafiju, smadzenes jūt, ka adenozīna receptori nestrādā kā tiem vajadzētu normā un smadzenes atbild, paaugstinot to funkcijas, kas ietekmē gan smadzeņu šūnas, gan asinsvadus, gan citus audus. Divas galvenās adenozīna funkcijas ir regulēt smadzenēs asins plūsmu un cirkulāciju, kā arī inhibēt neironu ceļus, kas kontrolē modrumu. Kad kafijas lietotājs beidz lietot kofeīnu, parādās paģirām līdzīgi simptomi, jo adenozīns tiek mazāk inhibēts. Ar vairāk funkcionējošiem adenozīna receptoriem, smadzenes piedzīvo anormālus asiņu plūsmas līmeņus smadzenēs un ap tām esošajās artērijās, kas tiek izjustas kā galvas sāpes. Tajā pašā laikā, smadzeņu centri, kas uzturēja personu modru tiek nomākti pārmērīgas adenozīna darbības dēļ, izjūtot miegainību un apātiju.


Tagad kafijas lietotājs, piedzīvojot šīs kofeīna izraisītās izjūtas jūtās pat nožēlojami un vēlās krūzi kafijas, jo jūtās miegainas un izjūt galvas sāpes. Vai viņš ir atkarīgs? Nē, viņš ir tolerants pret kofeīnu, jo viņa smadzeņu ķīmiskie procesi ir adaptējušies un to atbilstoša darbība ir atkarīga no kofeīna klātesamības. Tas ātri pāriet, jo šie kofeīna izraisītie simptomi parasti pazūd pāris dienās, protams, ir izņēmumi, kad persona būs spējīga pārtraukt lietot kofeīnu un cerēs izvairīties no vēl vienas sirds triekas. Šādas alkas pēc kofeīna nav pārsteidzošas, piemēram, ja runa ir par personas veselību- aizsardzību no sirds triekas.

Attiecības starp abstinences sindromu (paģiru sindromu) un atkarību var mulsināt cilvēkus, jo patiesi atkarīgi cilvēki, pārtraucot lietot narkotikas, kādu laiku izjūt abstinences sindromu un lielākā daļa zinātnieku domā, ka izvairīšanās no abstinences sindroma ir viens no iemesliem, kādēļ personas turpina lietot vielas no kurām viņš ir atkarīgs. Alkohols ir labs piemēram tam, kā tolerance un abstinences jeb paģiru sindroms veicina atkarību. Ja persona ilgstoši lieto alkoholu, smadzenes adaptējās alkohola sedatīvajiem efektiem. Kompensācija, kas notiek ir līdzīga kofeīna piemēram, tikai saistībā ar citiem neirotransmiteriem. Alkohols aktivē smadzeņu transmiterus, kas saukti par GABA neitotransmiteriem, kas normālos apstākļos inhibē smadzeņu aktivitāti. Pēc ilgas alkohola lietošanas (nedēļas, mēnešus vai pat gadus ilgi), smadzenes izstrādā kompensēšanas mehānismu, kas samazina šo receptoru funkcionēšanas spēju. Alkoholiķis kļūst tolerants pret alkoholu, tāpat kā kafijas lietotājs kļūst tolerants pret kofeīnu.


Ja alkoholiķis pēkšņi pārstās lietot alkoholu, smadzeņu neironu ceļi un shēmas cietīs no pārmērīga uzbudinājumu, jo pretējās inhibitoru funkcijas būs tikušas samazinātas. Akūtu abstinences sindroma sekas var būt pat letālas, jo smadzeņu hiperuzbudināmība var izsaukt epileptiskas lēkmes, kā arī asinsspiediena un sirdsdarbības izmaiņas, un traucējumus. Lai gan sedatīvi līdzekļi var būt kā alkohola aizvietotāji, abstinences jeb paģiru sindroms var turpināties vairākas dienas.


Daudzas atkarību izraisošas vielas kā alkohols, var izraisīt toleranci un abstinences sindromu, kad persona cenšas pārtraukt tos lietot. Šādi paģiru simptomi var variēt no viegliem līdz pat ļoti smagiem diskomfortiem lietojot tādas narkotiskās vielas kā marihuāna un opiāti, kam var sekot pat letāla smadzeņu nestabilitāte sedatīvo līdzekļu ietekmē, piemēram, alkohola, barbiturātu un benzodiazepīna. Tomēr galvenais ir tas, ka abstinences sindroma izraisītais diskomforts pāriet pāris dienu, nedēļu laikā, kad smadzeņu ķīmiskie procesi atkal normalizējas un diskomforta sajūta vairs neliecina par atkarību.


Vai paradumi ir atkarību izraisoši? Tas ir sarežģīts jautājums, jo paradumi var variēt no viegliem un nekaitīgiem, tādiem kā matu virpināšana, kad par kaut ko domā, līdz bīstamiem, kā pārēšanās un azartspēļu spēlēšana. Vieglus paradumus ir grūti apturēt, bet mēs tos varam apturēt, kad tas nepieciešams- neesam atkarīgi. Bīstamākie ir paradumi, kas ir kompulsīvi un tie var atšķirties. Turpmāk tekstā tiks runāts arī par to, ka modernā neirobioloģija runā par to, ka ir vērojamas spēcīgas līdzības starp atkarību no narkotiskām vielām un kompulsīviem paradumiem.


Atkarīgās smadzenes

Šobrīd zinātnieki uzskata, ka smadzeņu izmaiņas, kas saistītas ar īstu atkarību, pārsniedz jebkuru narkotisko vielu izraisītu abstinences sindromu. Atkarību raksturo liela tieksme pēc narkotikas lietošanas (vai uzvedības), kas dominē pār personas dzīvi tik ļoti, ka virtuāli nekas nespēj personu atturēt no iesaistīšanās atkarību izraisošajā aktivitātē. Atkarīgās personas būs gatavi darīt jebko un jebkur savā dzīvē atkarības objekta dēļ. Viņi pazaudēs visu savu naudu kokaīna dēļ, aizmirsīs par saviem mīļotajem cilvēkiem alkohola dēļ un reizēm pat būs gatavi pazaudēt savu dzīvi vispār. Jautājums, kas mulsina neirozinātniekus, kas