Teorija par atmiņu






Atmiņa ir psihisks process, kas nodrošina informācijas iegaumēšanu, saglabāšanu un reproducēšanu. Citiem vārdiem – tā ir smadzeņu īpašība saglabāt un reproducēt ierosas (dzīvu šūnu reaģēšana uz kairinātāju) impulsu pēdas un impulsos kodēto informāciju. Galvenie atmiņas procesi ir iegaumēšana, atcerēšanās un aizmiršana.

Atmiņa tiek iedalīta pēc informācijas uzglabāšanas ilguma, pēc informācijas grupēšanas pazīmēm, pēc iegaumēšanas mērķa, pēc maņu orgāniem un pēc iegaumēšanā dominējošās psihes sistēmas. Tālāk par katru no šiem iedalījumiem.


Pēc 20 RigaBrain seansiem, ar atmiņas funkcionēšanas traucējumu samazināšanos atzīmē 76,4 % klientu!

Atsauce: Statistika par RigaBrain seansiem – Charlen Zietsma Ph.D., Viktorijas universitāte Kanādā.

.

Atmiņas iedalījums pēc informācijas uzglabāšanas ilguma:

Sensorā atmiņa – tā uzkrāj informāciju receptoru līmenī. Informācijas glabāšanas ilgums ir apmēram viena sekundes ceturtdaļa. Sensorās atmiņas apjoms ir liels, jo informācija pienāk nepārtraukti.

Īslaicīgā atmiņa – tā nodrošina informācijas noturēšanu 1 – 20 minūtes. Šajā laikā informācija tiek izvērtēta: daļa informācijas pāriet ilgstošajā atmiņā, daļa tiek dzēsta. Vidēji atmiņa spēj uzglabāt vienlaicīgi 7+/-2 elementus, atkarībā no informācijas sarežģītības pakāpes. Saistīta ar pārejošām izmaiņām sinapšu aktivitātē.

Ilglaicīgā atmiņa – informācijas uzglabāšanas apjoms un ilgums ir atkarīgs no katras personas individuālajām īpašībām.

Darba atmiņa. Badalejs un Kantors (Baddeley, 1990, 1995, Cantor & Engle, 1993) aplūkoja īslaicīgo un ilglaicīgo atmiņu no citas perspektīvas, uzsverot darba atmiņas (working memory) īpašo lomu trīs atmiņas veidu struktūras modelī. Saskaņā ar šo koncepciju darba atmiņa ir daļa no tās ilglaicīgās atmiņas, kuras informācija ir aktivēta dotajā situācijā, un ietver īslaicīgo atmiņu (no prof. M. Raščevskas materiāliem, LU, 2010).


Pēc informācijas grupēšanas pazīmēm

Mehāniskā atmiņa – attiecas uz ikdienas pielietojamību un ir saistīta ar jaunu faktu, notikumu un materiālu atcerēšanos. Tā ietver gan epizodiskas atmiņas par notikumiem, laiku un personām, kas ar to saistītas, gan semantisku atmiņu (vispārējas zināšanas – tādas kā vārda vai jēdziena nozīme, asociācijas). Mehāniskā atmiņa ir atkarīga no hipokampa un blakusesošo apgabalu un vidussmadzeņu kā vienota veseluma kopdarbības. Tā ir atmiņas forma, ko cilvēki lieto, lai atsauktu atmiņā faktus apzināti un tīši, un tādēļ to sauc par apzināto jeb tiešo atmiņu. Mehāniskā atmiņa ir ātra, tā ne vienmēr ir precīza, uzskata, ka šī atmiņa ļauj personai veidot ārējās pasaules modeli, un šajā gadījumā tas ir patiess vai maldīgs. Labs piemērs deklaratīvās atmiņas darbībai ir spēja atpazīt notikušu situāciju – to sauc arī par pazīšanas atmiņu. Šī atmiņa ir traucēta amnestiskiem pacientiem, kuriem atrod bojājumu hipokampa rajonā.

Loģiskā atmiņa – tā ir spēja no atsevišķu parādību vērošanas atrast vispārīgas likumības, izdarīt pareizus secinājumus.


Pēc iegaumēšanas mērķa:

Tīšā atmiņa – ir apzināts mērķis informāciju iegaumēt, tāpēc tiek izmantota griba un dažādi paņēmieni, lai iegaumētu.

Netīšā atmiņa – ir apzināts mērķis iegaumēt, bet darbības procesā ir notikusi iegaumēšana.


Pēc maņu iedalījuma:

Redzes atmiņa – ja skatāmais priekšmets pēkšņi izzūd, piemēram, tas tiek aizklāts, tad acī attēls saglabājas vēl vismaz sešas simtdaļas sekundes.

Dzirdes atmiņa – atceramies skaņas, kā arī atpazīstam jau dzirdētās.

Taustes atmiņa – pēc taustes atšķiram priekšmetus pēc to formas.

Ožas atmiņa – atpazīstam un diferencējam smaržas, ar kurām jau esam sastapušies.

Garšas atmiņa – atpazīstam un diferencējam dažādas garšas.


Pēc iegaumēšanā dominējošās psihes sistēmas:

Kustību atmiņa– cilvēka izdarīto kustību iegaumēšana un reproducēšana. Balstoties uz šo atmiņu, tiek izkoptas kustību iemaņas un ierastās kustības. Visas sadzīvē vajadzīgās kustības, sporta un darba kustības tiek apgūtas ar kustību atmiņas palīdzību, izveidojoties un nostiprinoties atbilstošam dinamiskajam stereotipam.

Verbālā atmiņa– jēdzieniskā atmiņa ir izlasīto vai dzirdēto domu iegaumēšana un saglabāšana, bet pēc tam reproducēšana vārdos. Iegaumēšana var notikt tādā pašā verbālā izteiksmē, tādos pašos vārdos, kā tā uztverta. Tādā veidā parasti tiek iegaumētas formulas un definīcijas. Dažreiz domas tiek iegaumētas arī citādā izteiksmē, tad tās tiek reproducētas saviem vārdiem. Šādā veidā parasti iegaumē izlasīto tekstu. Tas, vai iegaumēšana būs burtiska vai pārveidota, ir atkarīgs no cilvēkam veicamā uzdevuma, kā arī no viņa ierastajiem mācību darba paņēmieniem.

Tēlainā atmiņa– atmiņa uz priekšstatiem, palīdz iegaumēt un reproducēt cilvēku sejas, dabas ainavas, situācijas, melodijas, smaržas, garšas. Tēlainā atmiņa piemīt visiem cilvēkiem, bet sevišķi attīstīta tā ir māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem, komponistiem, arhitektiem.

Emocionālā atmiņa– atmiņa uz jūtām, ko cilvēks pārdzīvojis. Īpaša nozīme šim atmiņas veidam ir aktiera darbā, taču lielākā vai mazākā mērā tā piemīt katram cilvēkam. Patiesu līdzjūtību cilvēks spēj pārdzīvot tikai tādēļ, ka viņam ir emocionālā atmiņa. Būtiska nozīme audzināšanas procesā ir iedarbībai uz cilvēka emocionālo atmiņu, jo visspēcīgāk ietekmējamas ir tieši jūtas; pārdzīvoto jūtu saglabāšana atmiņā ir cilvēka audzināšanas iespēju priekšnosacījums.

Kustību atmiņa– cilvēka izdarīto kustību iegaumēšana un reproducēšana. Balstoties uz šo atmiņu, tiek izkoptas kustību iemaņas un ierastās kustības. Visas sadzīvē vajadzīgās kustības, sporta un darba kustības tiek apgūtas ar kustību atmiņas palīdzību, izveidojoties un nostiprinoties atbilstošam dinamiskajam stereotipam.

Verbālā atmiņa– jēdzieniskā atmiņa ir izlasīto vai dzirdēto domu iegaumēšana un saglabāšana, bet pēc tam reproducēšana vārdos. Iegaumēšana var notikt tādā pašā verbālā izteiksmē, tādos pašos vārdos, kā tā uztverta. Tādā veidā parasti tiek iegaumētas formulas un definīcijas. Dažreiz domas tiek iegaumētas arī citādā izteiksmē, tad tās tiek reproducētas saviem vārdiem. Šādā veidā parasti iegaumē izlasīto tekstu. Tas, vai iegaumēšana būs burtiska vai pārveidota, ir atkarīgs no cilvēkam veicamā uzdevuma, kā arī no viņa ierastajiem mācību darba paņēmieniem.

Tēlainā atmiņa– atmiņa uz priekšstatiem, palīdz iegaumēt un reproducēt cilvēku sejas, dabas ainavas, situācijas, melodijas, smaržas, garšas. Tēlainā atmiņa piemīt visiem cilvēkiem, bet sevišķi attīstīta tā ir māksliniekiem, rakstniekiem, aktieriem, komponistiem, arhitektiem.

Emocionālā atmiņa– atmiņa uz jūtām, ko cilvēks pārdzīvojis. Īpaša nozīme šim atmiņas veidam ir aktiera darbā, taču lielākā vai mazākā mērā tā piemīt katram cilvēkam. Patiesu līdzjūtību cilvēks spēj pārdzīvot tikai tādēļ, ka viņam ir emocionālā atmiņa. Būtiska nozīme audzināšanas procesā ir iedarbībai uz cilvēka emocionālo atmiņu, jo visspēcīgāk ietekmējamas ir tieši jūtas; pārdzīvoto jūtu saglabāšana atmiņā ir cilvēka audzināšanas iespēju priekšnosacījums.

 +371 27771821