Kad bērnam dara pāri. Neirobioloģiskais skaidrojums

Mēs saprotam, kā bērna sišana var traumēt attīstībā esošas smadzenes, bet kā ar daudz biežāk izplatīto bērnu psiholoģisko vardarbību? Tā kā emocionāla vardarbība nav fiziska, šiem bērniem visbiežāk iesaka notikumam vienkārši “tikt pāri”.

Attīstības neiropsihiatrs Mārtins Teičers (Martin H. Teicher) atklāj, ka zinātnieki šobrīd padziļināti pēta šo tēmu, un ir atklāta visu veidu vardarbības saistība ar gan negatīvām izmaiņām smadzenēs, gan psihiskām problēmām - sākot no panikas lēkmēm līdz posttraumatiskā stresa sindromam. Pētot psihiatrisko slimnīcu pacietus, pētnieki saredz saistības starp piedzīvotu emocionālo vardarbību bērnībā un dažu personības iezīmju un traucējumu attīstību vēlāk dzīvē.

PSIHIATRISKO SLIMĪBU “AUGSNE”

Fiziskā, seksuālā un psiholoģiskā trauma bērnībā var izraisīt psihiskus traucējumus, kas parādās bērnībā, pusaudža vai pieaugušā vecumā. Cietušā bērna dusmas, kauns un izmisums, kas netiek pārstrādāts, nākotnē izpaužas kā simptomu kopums un rada, piemēram, depresiju, nemieru, pašnāvības domas un pēctraumatisko stresa sindromu. Šis simptomu kopums var tikt arī vērsts uz āru un izpausties kā agresija, impulsivitāte, likumpārkāpumi, hiperaktivitāte un narkotisko vielu lietošana.

Bērnības trauma var veicināt virkni psihisku traucējumu. Viens no tiem ir somatoformie traucējumi (pazīstami arī kā psihosomatiskie traucējumi), kad pacientiem rodas fiziskas sūdzības, kurām nav redzama medicīniska iemesla. Bieži sastopami ir arī panikas traucējumi ar agorafobiju, kad cilvēkam ir nepārvaramas bailes iziet no mājas, pamest drošo vietu.

Sarežģītāki, atšķirīgi ārstējami traucējumi, kas ir izteikti saistīti ar vardarbību pret bērnu, ir robežstāvokļa personības traucējumi un disociatīvā identitāte. Visu papildina dusmas, kas visbiežāk ir vērstas uz sevi.

Un, protams, ir arī pēctraumatiska stresa traucējums (PTSD), kas visbiežāk novērojams cilvēkiem, kuri ir piedzīvojuši ļoti traumatisku pieredzi, kas saistīta ar ievainojumiem vai draudiem dzīvībai. Vēsturiski tas tika atklāts kara veterāniem, un mūsdienās zinātnieki uzskata, ka PTSD izraisa arī dabas katastrofas, vardarbība pret bērniem un citas izteikti negatīvas, stresa pilnas pieredzes. Cilvēki ar PTSD traumas pieredzi piedzīvo atkal un atkal – kā vīzijas apzinātā stāvoklī vai sapņojot, un viņi aktīvi izvairās no situācijām, kas var atkal un atkal uzjundīt šīs atmiņas. Kā papildus blaknes bieži ir minimāla interese par agrāk cilvēkam nozīmīgām aktivitātēm un cilvēkiem, ierobežota spēja paust emocijas vai tieksme atteikties no citu cilvēku kompānijas. Šie cilvēki ir viegli uzbudināmi, viņiem vērojami bieži dusmu uzliesmojumi, ir sarežģīti koncentrēties vai gluži otrādi – cilvēks ir pārspīlēti uzmanīgs, un pārspīlē savas atbildes reakcijas uz parastiem, ikdienišķiem notikumiem.

KAS NOTIEK SMADZENĒS?

Gadsimtiem ilgi zinātnieki ir strīdējušies par dzīves laikā iegūtas pieredzes relatīvo nozīmi attiecībā pret ģenētisko mantojumu cilvēka smadzeņu un uzvedības attīstībā. Tagad mēs zinām, ka mūsu gēni nodrošina mūsu smadzeņu darbības pamatu, bet neskaitāmās neirālās saites tiek saskaņā ar pieredzi, kuru cilvēks dzīves laikā gūst.

Emocionālās vardarbības trauma izraisa tādu kā “seku kaskādi”, tai skaitā izmaiņas hormonos un neirotransmiteros, kas nodrošina smadzeņu reģionu attīstību. Debašu un pētījumu ceļš gan bijis ilgs, taču šobrīd zinātnieki ir pārliecinājušies, ka tieši traumas izraisa smadzeņu bojājumus, nevis otrādi.

Pētījumos konstatēta smadzeņu izmaiņu “shēma”, kas saistīta tieši ar vardarbību pret bērnu. Tai ir četras galvenās sastāvdaļas:

Limbiska uzbudināmība - deniņu daivas epilepsija (TLE) un palielināts klīniski nozīmīgu EEG (smadzeņu viļņu) noviržu biežums.

Kreisās puslodes diferenciācija, kas izpaužas visā smadzeņu garozā un hipokampā (iesaistīts atmiņas izgūšanas procesos).

Kreisās un labās smadzeņu puslodes integrācija, ko raksturo izteiktas puslodžu aktivitātes pārmaiņas, atsaucot atmiņā pagātnes pieredzi, kā arī nepietiekami attīstītas smadzeņu daļas, kas savieno šīs abas puslodes.

Nepareiza aktivitāte smadzeņu saiklī (slānis starp abām smadzeņu puslodēm), kam ir nozīmīga loma emocionālā un uzmanības līdzsvara nodrošināšanā un elektriskās aktivitātes regulācijā limbiskajā sistēmā.

NO NEIROBIOLOĢIJAS UZ SIMPTOMOLOĢIJU

Zināms, ka vardarbība pret bērnu ir saistīta ar pārmērīgu neironu uzbudināmību, elektroencefalogrammā (EEG) nolasāmām patoloģijām un simptomiem, kas liecina par deniņu daivas epilepsiju. Tā saistīta arī ar kreisās puslodes smadzeņu garozas un kreisā hipokampa samazināšanos, kā arī palēninātu smadzeņu aktivitāti smadzeņu saiklī. Tāpat pētījumos gūts skaidrs apliecinājums agrīnās vardarbības negatīvajai ietekmei uz bērna smadzeņu attīstību.

Ar vardarbību pret bērnu ir saistīti vairāki vēlāk dzīvē attīstījušies psiholoģiskie traucējumi. Viens no tiem ir depresija va