Mēs dzirdam to, ko sagaidām, ka sadzirdēsim

Cilvēki ir atkarīgi no savu maņu spējām uztvert pasauli, sevi un viens otru. Lai gan sajūtas ir vienīgais logs uz ārpasauli, cilvēki reti kad apšauba, cik lielā mērā var uzticēties šīm izjūtām attiecībā uz ārējo fizisko realitāti. Pēdējo 20 gadu laikā neirozinātnes pētījumos ir atklāts, ka smadzeņu garoza pastāvīgi rada prognozes par to, kas notiks tālāk, un ka neironi, kas ir atbildīgi par sensoro apstrādi, tikai kodē atšķirību starp mūsu prognozēm un reālo vidi, realitāti.

Profesores Katerinas fon Krīgsteinas (Katharina von Kriegstein) vadītā Drēzdenes neirozinātnieku komanda iepazīstina ar jauniem atklājumiem, kuros apliecināts, ka ne tikai smadzeņu garoza, bet arī viss dzirdes mehānisms atspoguļo uztvertās skaņas atbilstoši cilvēka ekspektācijai, kas var būt arī neapzināta.

Savā pētījumā pētnieku grupa izmantoja funkcionālo magnētiskās rezonanses attēlveidošanu (fMRI), lai mērītu 19 pētījuma dalībnieku smadzeņu reakciju, kamēr viņi klausījās noteiktu skaņu secības. Dalībniekiem tika dots rīkojums noskaidrot, kura no secībā esošajām skaņām novirzās no pārējām. Neirozinātnieki pārbaudīja atbildes, ko izraisīja divi galvenie par dzirdes apstrādi atbildīgie subkortikālās pieejas kodoli smadzenēs. Atklājās, ka subkortikālie mehānismi kodēja skaņas tikai tad, kad tās tika novietotas negaidītās pozīcijās.

Šos rezultātus vislabāk var interpretēt saistībā ar prognozējošo kodēšanu – vispārēju sensorās apstrādes teoriju, kas raksturo uztveri kā hipotēžu, ko mēs uzstādām par pasauli, testēšanas procesu. Prognozējošās kodēšanas teorijā pieņemts, ka smadzenes nepārtraukti ģenerē prognozes par to, kā fiziskā pasaule izskatīsies, skanēs, jutīsies un smaržos, un ka neironi, kas atbild par mūsu maņu apstrādi, ietaupa resursus, atspoguļojot tikai atšķirības starp šīm prognozēm un faktisko fizisko pasauli.

Dr. Alehandro Tabass (Alejandro Tabas), publikācijas autors, norāda uz secinājumiem: “Mūsu subjektīvajiem uzskatiem par fizisko pasauli ir izšķiroša nozīme attiecībā uz to, kā mēs uztveram realitāti. Gadu desmitiem ilgie pētījumi neirozinātnes jomā jau palīdzējuši mums gūt secinājumu, ka smadzeņu garoza, tā smadzeņu daļa, kas ir visvairāk attīstīta cilvēkiem un pērtiķiem, skenē maņu pasauli, testējot šos uzskatus pret patieso sensoro informāciju. Nu mēs esam pierādījuši, ka šajā procesā dominē arī visprimitīvākās un evolucionārākās smadzeņu daļas. Viss, ko mēs it kā objektīvi uztveram, patiesībā varētu būt dziļi “piesārņots” ar mūsu subjektīvajiem uzskatiem par fizisko pasauli.”

Attīstības disleksija, kas ir visplašākais mācīšanās traucējums, jau ir saistīta ar mainītām reakcijām subkortikālajā dzirdes ceļā un ar grūtībām izmantot stimula regulāciju dzirdes uztverē. Šā pētījuma atziņas varētu sniegt vienotu skaidrojumu par to, kāpēc indivīdiem ar disleksiju ir grūtības ar runas uztveri, un sniegt klīniskajiem neirozinātniekiem jaunu hipotēžu kopumu par citu ar sensoro apstrādi saistītu neirālo traucējumu izcelsmi.

https://www.rigabrain.com/pieteikties

Avots: Alejandro Tabas, Glad Mihai, Stefan Kiebel, Robert Trampel, Katharina von Kriegstein. Abstract rules drive adaptation in the subcortical sensory pathway. eLife, 2020; 9.