Līdzatkarība un smadzenes: ko par to saka neirozinātne

Pārsteidzošs fakts: cilvēka smadzenes visu dzīvi saglabā spēju mainīt savus neironu savienojumus. Šo īpašību sauc par neiroplastiskumu, un tā nozīmē, ka arī dziļi iesakņojušies attiecību un emociju modeļi var pakāpeniski mainīties.

Līdzatkarība bieži tiek uzskatīta par psiholoģisku attiecību modeli, taču arvien vairāk pētījumu rāda, ka tai var būt arī neirobioloģiski un emocionālās regulācijas aspekti. Citiem vārdiem – tas, kā mēs reaģējam attiecībās, ir saistīts ne tikai ar pieredzi, bet arī ar smadzeņu darbības modeļiem.

Kas ir līdzatkarība?

Līdzatkarība parasti tiek definēta kā pārmērīga koncentrēšanās uz cita cilvēka vajadzībām, bieži attiecībās ar partneri vai ģimenes locekli, kuram ir atkarības problēmas.

Šādās attiecībās cilvēks var:

• ignorēt savas vajadzības,

• uzņemties pārmērīgu atbildību par citu emocijām,

• justies vainīgs, ja nespēj palīdzēt,

• pastāvīgi mēģināt “salabot” otra cilvēka dzīvi.

Pētījumi rāda, ka šādi uzvedības modeļi bieži saistīti ar emociju regulācijas grūtībām un pastiprinātu stresu smadzeņu sistēmās (Kolenova et al., 2025; Tunca et al., 2023).

Līdzatkarība un smadzeņu darbība

Prefrontālā garoza un emociju kontrole

Neiroattēlveidošanas pētījumi rāda interesantu parādību.

Cilvēkiem, kuriem ir izteiktāka līdzatkarība, samazinās aktivitāte kreisajā dorsomediālajā prefrontālajā garozā (dmPFC), kad viņi redz ar atkarību saistītā radinieka attēlus (Zielinski et al., 2019).

Šī smadzeņu zona ir svarīga:

• emociju regulācijai,

• sociālo situāciju izvērtēšanai,

• elastīgai domāšanai konfliktu laikā.

Ja šī sistēma ir mazāk aktīva, cilvēkam var būt grūtāk saglabāt mieru un racionālu perspektīvu emocionāli intensīvās attiecībās.

Hronisks stress un emocionālie simptomi

Līdzatkarība bieži ir saistīta ar:

• paaugstinātu trauksmi,

• depresīviem simptomiem,

• obsesīvu domāšanu,

• katastrofizēšanu un pastāvīgu raizēšanos (Haresabadi et al., 2022; Kolenova et al., 2025).

Šie faktori liecina par pastāvīgu stresa slodzi smadzeņu sistēmām, kas regulē draudu uztveri, piesaisti un pašvērtējumu.

Neiroķīmija un ģenētiskie faktori

Pētījumu pārskati norāda, ka līdzatkarības uzvedības iezīmes var pārklāties ar bioloģiskiem mehānismiem, kas saistīti ar vairākām neiroķīmiskām sistēmām.

Neirobioloģiskais faktors	Iespējamā loma
Dopamīna sistēma	motivācija un attiecību atalgojuma sajūta
Serotonīna sistēma	emocionālā stabilitāte
Oksitocīns	piesaiste un uzticēšanās
BDNF neirotrofīni	smadzeņu plastiskums

Potenciālie gēni, kas tiek pētīti šajā kontekstā, ir DRD2, DRD4, DAT, COMT, 5-HTTLPR, BDNF un OXTR, taču šobrīd šie pētījumi vēl ir agrīnā stadijā (Ermakov et al., 2023; Rozhnova et al., 2020).

Patoloģisks altruisms

Daži pētnieki līdzatkarību apraksta kā patoloģisku altruismu – situāciju, kurā empātija un vēlme palīdzēt kļūst tik spēcīga, ka cilvēks sāk kaitēt pats sev (McGrath & Oakley, 2011).

Šādās attiecībās bieži parādās:

• nedroša piesaistes forma,

• vāja robežu sajūta starp “es” un “citi”,

• spēcīga vajadzība pēc ārēja apstiprinājuma (Milushyna, 2020; Tunca et al., 2023).

Biežāk sastopamie līdzatkarības veidi

Līdzatkarība var izpausties dažādos veidos. Lai gan psiholoģijā nav vienas universālas klasifikācijas, pētnieki un terapeiti bieži izdala vairākus raksturīgus līdzatkarības modeļus attiecībās.

1. Glābēja līdzatkarība (Rescuer)

Cilvēks pastāvīgi mēģina glābt, labot vai risināt otra cilvēka problēmas.Raksturīgi:

• pārmērīga palīdzēšana,

• uzņemšanās atbildību par otra cilvēka dzīvi,

• sajūta, ka bez viņa otrs netiks galā.

Šis modelis bieži rodas ģimenēs, kur kādam ir atkarības vai emocionālas problēmas.

2. Kontrolējošā līdzatkarība

Šajā modelī cilvēks cenšas kontrolēt otra uzvedību, lai mazinātu savu trauksmi.

Raksturīgi:

• nepārtraukta uzraudzība,

• mēģinājumi noteikt, ko otrs drīkst vai nedrīkst darīt,

• bailes no neparedzamības.

Šis modelis bieži saistīts ar augstu trauksmes līmeni.

3. Upura līdzatkarība

Cilvēks pastāvīgi jūtas upuris attiecībās, bet tomēr tajās paliek.

Raksturīgi:

• sajūta, ka “es visu izturēšu”,

• zems pašvērtējums,

• grūtības pamest kaitīgas attiecības.

4. Pašupurēšanās līdzatkarība

Šajā gadījumā cilvēks sistemātiski ignorē savas vajadzības.

Raksturīgi:

• pastāvīga pielāgošanās,

• savas veselības un emociju ignorēšana,

• dzīve tikai citu labā.

Dažkārt to sauc arī par patoloģisku altruismu.

5. Apstiprinājuma meklētāja līdzatkarība

Cilvēka pašvērtējums ļoti atkarīgs no citu cilvēku apstiprinājuma.

Raksturīgi:

• bailes no kritikas,

• spēcīga vēlme izpatikt,

• grūtības pateikt “nē”.

6. Emocionālās saplūšanas līdzatkarība

Šajā modelī robeža starp “es” un “citi” kļūst neskaidra.

Raksturīgi:

• otra cilvēka emocijas tiek uztvertas kā savējās,

• pārmērīga empātija,

• grūtības atšķirt savas vajadzības no citu vajadzībām.

7. Atkarības līdzatkarība

Šis ir klasiskais modelis, kas bieži sastopams ģimenēs ar alkohola, narkotiku vai citu atkarību.

Raksturīgi:

• attiecību struktūra balstās uz atkarības ciklu,

• viens cilvēks uztur sistēmu, lai saglabātu stabilitāti.

Kopsavilkums

Līdzatkarības veids	Galvenā iezīme
Glābējs	mēģina glābt un risināt citu problēmas
Kontrolētājs	cenšas kontrolēt situāciju un cilvēkus
Upuris	jūtas bezspēcīgs, bet paliek attiecībās
Pašupurētājs	ignorē savas vajadzības
Apstiprinājuma meklētājs	dzīvo pēc citu novērtējuma
Emocionālā saplūšana	robežu trūkums starp sevi un citiem
Atkarības līdzatkarība	attiecības veidojas ap atkarību

Kā tas izskatās reālajā dzīvē

Vienā no RigaBrain® klientu stāstiem 34 gadus veca biroja darbiniece aprakstīja savu pieredzi attiecībās ar partneri, kurš ilgstoši cīnījās ar alkohola problēmām.

Es sapratu, ka visa mana dzīve bija pakārtota tam, kā viņš jūtas. Ja viņam bija slikta diena, es jutos vainīga. Ja viņš bija dusmīgs, es centos viņu nomierināt. Tajā brīdī es pat nepamanīju, ka man pašai vairs nav savas dzīves.

Šādi piemēri labi ilustrē, kā emocionālā reakcija attiecībās var kļūt par automatizētu smadzeņu modeli.

Līdzatkarības situācijās cilvēks bieži dzīvo pastāvīgā emocionālā spriedzē – smadzenes nepārtraukti seko līdzi cita cilvēka noskaņojumam, reakcijām un problēmām. Tas var veidot automātiskus stresa un pārmērīgas atbildības modeļus. RigaBrain® smadzeņu līdzsvarošanas seansi ar NeurOptimal® Dynamical Neurofeedback® ir pieeja, kas vērsta uz smadzeņu pašregulācijas uzlabošanu. Procesa laikā smadzenes saņem informāciju par savu darbību un pakāpeniski var kļūt elastīgākas, stabilākas un mierīgākas. Daļa cilvēku pēc seansu cikla apraksta, ka kļūst vieglāk pamanīt savas robežas, pieņemt lēmumus bez pārmērīgas vainas sajūtas un saglabāt lielāku iekšējo līdzsvaru arī sarežģītās attiecībās.

Pētera Urtāna komentārs

RigaBrain® vadītājs Pēteris Urtāns, kurš vairāk nekā 18 gadus strādā ar smadzeņu pašregulācijas procesiem, novēro interesantu aspektu:

Daudzi cilvēki, kuri ilgstoši dzīvo ļoti saspringtās attiecībās, stāsta, ka viņu reakcijas kļūst automātiskas. Smadzenes it kā iemācās vienu attiecību scenāriju un atkārto to atkal un atkal. Kad smadzeņu darbība kļūst elastīgāka un stabilāka, cilvēki bieži sāk citādi uztvert situācijas, vieglāk ieraudzīt robežas un pieņemt citus lēmumus.

7 pazīmes, ka cilvēks var būt līdzatkarīgās attiecībās

Līdzatkarība bieži attīstās pakāpeniski, un cilvēks pats var pat nepamanīt, cik ļoti viņa dzīve sāk griezties ap citu cilvēku. Zemāk ir dažas no visbiežāk sastopamajām pazīmēm.

1. Pastāvīga koncentrēšanās uz citu cilvēku

Cilvēks lielu daļu sava laika un domas velta tam, kā jūtas otrs cilvēks un ko viņš dara. Paša vajadzības bieži paliek otrajā plānā.

2. Grūtības pateikt “nē”

Līdzatkarīgās attiecībās cilvēkiem bieži ir grūti noteikt robežas. Viņi piekrīt lietām, kuras patiesībā nevēlas darīt, jo baidās pievilt citus.

3. Atbildības sajūta par citu emocijām

Cilvēks var justies vainīgs, ja otrs ir dusmīgs, skumjš vai neapmierināts, pat ja tas nav viņa kontrolē.

4. Pašvērtējuma atkarība no citu viedokļa

Pašvērtējums bieži balstās uz to, vai citi cilvēki ir apmierināti vai pateicīgi. Ja apstiprinājuma nav, var rasties spēcīga nedrošības sajūta.

5. Bailes no konfliktiem

Daudzi līdzatkarīgi cilvēki dara visu iespējamo, lai izvairītos no konfliktiem, pat ja tas nozīmē ignorēt savas vajadzības.

6. Pastāvīga vēlme “glābt” citus

Cilvēks var justies atbildīgs par to, lai palīdzētu, labotu vai stabilizētu otra cilvēka dzīvi.

7. Savu vajadzību ignorēšana

Laika gaitā cilvēks var pierast pie tā, ka viņa paša emocijas, veselība vai intereses kļūst mazsvarīgas.

Pētera Urtāna novērojums RigaBrain® praksē

Pēteris Urtāns, RigaBrain® vadītājs, bieži novēro, ka cilvēki, kuri ilgstoši dzīvo ļoti saspringtās attiecībās, sāk dzīvot pastāvīgā modrības režīmā.

Dažkārt smadzenes it kā nepārtraukti skenē apkārtni, lai pamanītu signālus par iespējamu konfliktu vai spriedzi. Tas var radīt nogurumu, trauksmi un grūtības atslābināties.

Kad smadzeņu darbība kļūst stabilāka un elastīgāka, cilvēkiem bieži kļūst vieglāk pamanīt savas robežas, pieņemt mierīgākus lēmumus un neuzņemties pārmērīgu atbildību par citu cilvēku emocijām.

Kā veidojas līdzatkarība bērnībā

Daudzi psihologi uzskata, ka līdzatkarības saknes bieži veidojas jau bērnības ģimenes vidē. Ja bērns aug vidē, kur emocijas ir neprognozējamas vai kādam no ģimenes locekļiem ir atkarība, viņš var iemācīties īpašus uzvedības modeļus, kas palīdz pielāgoties situācijai.

Bērns šādā vidē var sākt:

• ļoti uzmanīgi vērot citu cilvēku noskaņojumu,

• censties nomierināt vai iepriecināt pieaugušos,

• apspiest savas emocijas, lai izvairītos no konfliktiem,

• uzņemties pārāk lielu atbildību par ģimenes atmosfēru.

Laika gaitā šie pielāgošanās mehānismi var kļūt par automātisku attiecību modeli, kas turpinās arī pieaugušā vecumā. Pētījumi rāda, ka līdzatkarība bieži ir saistīta ar nedrošu piesaistes stilu un grūtībām veidot stabilas personīgās robežas (Milushyna, 2020; Tunca et al., 2023).

Kā līdzatkarība ietekmē smadzeņu darbību un stresu?

Līdzatkarība bieži nozīmē dzīvi pastāvīgā emocionālā spriedzē. Smadzenes nepārtraukti analizē attiecību situāciju, mēģinot paredzēt, kā reaģēs otrs cilvēks.

Pētījumi liecina, ka līdzatkarība var būt saistīta ar:

• paaugstinātu trauksmes līmeni,

• pastiprinātu domāšanu par problēmām (rumināciju),

• grūtībām regulēt emocijas (Haresabadi et al., 2022; Kolenova et al., 2025).

Neiroattēlveidošanas pētījumi arī rāda, ka cilvēkiem ar izteiktāku līdzatkarību dažkārt novēro samazinātu aktivitāti dorsomediālajā prefrontālajā garozā, kas palīdz regulēt sociālās reakcijas un emocijas (Zielinski et al., 2019).

Tas var nozīmēt, ka intensīvās attiecībās cilvēkam kļūst grūtāk:

• saglabāt mieru,

• izvērtēt situāciju objektīvi,

• pieņemt lēmumus bez spēcīgas emocionālas reakcijas.

Tomēr svarīgi saprast, ka smadzenes ir plastiskas – tās spēj mainīt savus darbības modeļus dzīves laikā.

Biežāk uzdotie jautājumi (FAQ)

Vai līdzatkarība ir slimība?

Lielākā daļa pētnieku to uzskata par iemācītu attiecību modeli, kas veidojas ģimenes pieredzes un emocionālās adaptācijas rezultātā.

Vai līdzatkarībai ir neiroloģisks pamats?

Pētījumi norāda uz iespējamu saistību ar emociju regulācijas smadzeņu sistēmām, bet nav viena konkrēta “līdzatkarības centra” smadzenēs.

Vai šie modeļi var mainīties?

Jā. Smadzeņu plastiskums nozīmē, ka uzvedības un emocionālās reakcijas modeļi var mainīties laika gaitā.

Secinājums

Mūsdienu pētījumi liecina, ka līdzatkarība nav tikai psiholoģiska parādība.

Tā var būt saistīta ar:

• emociju regulācijas sistēmām smadzenēs,

• hronisku stresu un trauksmi,

• piesaistes un pašidentitātes veidošanos,

• iespējamiem neiroķīmiskiem faktoriem.

Tomēr svarīgi saprast – līdzatkarība nav tikai bioloģija. Tā ir attiecību pieredzes, emocionālās mācīšanās un smadzeņu adaptācijas kombinācija.

👉 Ja vēlies vairāk uzzināt par smadzeņu darbības pašregulāciju un tās ietekmi uz emocijām un domāšanu, piesakies RigaBrain® seansam: https://www.rigabrain.com/pieteikties

Atsauces

1. Zielinski, M. et al. (2019). Codependency and Prefrontal Cortex Functioning. American Journal on Addictions.

2. Ermakov, P. et al. (2023). Psychological and genetic parameters associated with codependency.

3. Kolenova, A. et al. (2025). Codependency in Women and Emotional Regulation.

4. Rozhnova, T. et al. (2020). The phenomenon of codependency: psychological and medical genetic aspects.

5. McGrath, M., & Oakley, B. (2011). Codependency and Pathological Altruism.

6. Haresabadi, A. et al. (2022). Model of Co-Dependency in Women with Addicted Spouses.

7. Tunca, I. et al. (2023). Codependency characteristics and attachment styles.

8. Milushyna, M. (2020). Codependency in Bowen’s family systems theory.

9. Stryapukhina, Y., & Posokhova, S. (2025). Codependency in Psychological Studies.