Smadzeņu slepenie slēdži

Psiholoģiskās traumas var mainīt mūsu uzvedību uz visiem laikiem. Droši vien to saprot ikviens. Zinātnieki atklājuši traumu fiziskos nospiedumus smadzenēs.

Pētnieki nesen ir atklājuši, ka mūsu pieredzētais var mainīt mūs, ieslēdzot un izslēdzot gēnus, kas darbojas smadzeņu šūnās. Ģenētiskais kods pats par sevi netiek pārrakstīts, bet mūsu pieredzes iespaidā pie gēniem tiek pievienotas nelielas ķīmisko vielu grupas jeb marķieri, tādējādi ietekmējot mūsu smadzenes. Zinātnieki šos ķīmiskos marķierus ir nosaukuši par epigenomu, kas nozīmē – virs genoma.

Pēdējo gadu pētījumi rāda, ka gēnus ietekmējošie ķīmiskie marķieri tiek iegūti arī dzīves laikā. Vairāki faktori, piemēram, narkotikas, traumas un pārtika, var ieslēgt un izslēgt smadzenēs darbojošos gēnus un tādējādi mainīt mūsu uzvedību uz visiem laikiem. Šķiet, epiģenētiskie procesi ir ilgi meklētais trūkstošais posms starp iedzimtību un vidi. Tāpēc, iespējams, epigenoms bruģēs ceļu uz to, lai ārstētu tādas psihiskās slimības kā baiļu sindroms, depresija, atkarība un citas saslimšanas, kas rodas no iedzimtības un vides mijiedarbības.

Indiānas universitātē (ASV) anatomijas un šūnu bioloģijas profesors Fen Džou pierādīja: ja žurku mātes grūtniecības laikā lieto alkoholu, mazuļu smadzenēs ir mainīts epiģenētiskais profils, citiem vārdiem sakot, tiem ir atšķirīgi ieslēgtie un izslēgtie gēni. Epiģenētiskās pārmaiņas var būt iemesls uzvedības traucējumiem un zemajam intelektam, kas tik bieži vērojami alkoholiķu bērniem.

Citi pētījumi liecina, ka arī sociālekonomiskie apstākļi, proti, tas, vai tu esi audzis bagātos vai nabadzīgos apstākļos, atstāj epiģenētiskas pēdas mūsu gēnos. Tas var izskaidrot saistību starp vecvecāku pārpilnībā pavadītu bērnību un vēlākām veselības problēmām mazbērniem, piemēram, aptaukošanos, diabētu un astmu.

Ar zālēm var ietekmēt epiģenētiku

Tirdzniecībā jau ir nonākušas zāles, kas spēj pārprogrammēt epiģenētiskos procesus. Piemēram, valproīnskābi jau ilgu laiku izmanto gan epilepsijas, gan maniakālās depresijas ārstēšanā.

Daudzie jaunie pētījumi, iespējams, sola nākotnē vēl citus medikamentus. Zinātnieki arī cer, ka spēs izdzēst traumu atstātās pēdas gēnos un tādējādi bruģēt ceļu jaunai stresa un depresijas ārstēšanai. Palīdzību varētu sniegt arī narkomāniem, piemēram, izslēdzot gēnus, kas ir saistīti ar viņu atalgojuma sistēmas darbību.

“Pašlaik daudzi farmācijas uzņēmumi izmēģina vielas, kas ar epiģenētisko mehānismu starpniecību var mainīt mūsu uzvedību. Es domāju, ka epiģenētisko zāļu jomā mēs nākotnē piedzīvosim milzīgu progresu,” stāsta Moše Zifs.

Medicīniskā pieeja gan ir tikai viena medaļas puse, jo vienlīdz daudzsološa joma ir arī psihiatrija.

Nesen jauns pētījums atklāja, ka ar posttraumatiskā stresa sindromu saistītās epiģenētiskās pārmaiņas ir redzamas ne vien smadzenēs, bet arī baltajos asinsķermenīšos. Tas nozīmē, ka psihiatri vienkāršā asinsanalīzē, iespējams, varēs gūt priekšstatu par slimnieka psihes stāvokli un viegli pārliecināties, vai izvēlētā ārstniecības metode ir iedarbīga. Ja tā notiks, sīkie, neredzamie smadzeņu slēdži radīs nopietnu apvērsumu psihiatrijā.

Bet atceries zālēs ir zāles! Ir jādod iespēja smadzenēm nonākt dabiskā ritmā. RigaBrain to dara!