Smadzeņu skenēšana un pētīšana ir aizraujoša, bet uzvedība par mūsu prātu stāsta vairāk
Iedomājies, ka pēkšņi saņem darbu kā mašīnas mehāniķis, bet ir neliela ķibele: tu neko nezini par mašīnām, nav grāmatu, kas varētu palīdzēt, nav interneta un neviens tev neko negrib teikt. Tev ir dažas mašīnas, kas darbojas nevainojami un pāris, kuras izskatās, ka nestrādā tik labi, vai vienkārši strādā kaut kā citādāk. Ko tu darīsi?
Visdrīzāk tu nonāksi pie secinājuma, ka vieglākais veids, kā saprast to, kā mašīna strādā, ir aplūkojot mašīnas, kuras nestrādā, bet izdod neierastas skaņas, vai nebrauc taisni un var redzēt, ka tās atšķiras no citām mašīnām un nestrādā normāli. Šis pats princips var tikt attiecināms uz to, kā strādā prāts.
1861. gadā, dakteris Pauls Broks (dr. Paul Broca) strādāja ar pacientu vārdā “Tan”, šāds vārds pacientam tika piedēvēts, jo tas bija vienīgais, ko viņš varēja pateikt. Tans 21 gada vecumā pakāpeniski zaudēja runas spēju, lai gan viņš vēl joprojām spēja saprast, kas viņam tiek teikts un nebija novērojams intelektuālo funkciju zudums. Dr. Broks, pēc pacienta miršanas, lūdza aplūkot Tana smadzenes. Kā jau bija nojaušams, viņš atrada specifisku smadzeņu reģionu- lauku, kurā smadzenes bija bojātas. Tā bija daļa no frontālās daivas un tādējādi dr. Broks secināja, ka šī zona ir vitāli svarīga runas funkcijai, bet ne runas izpratnei.
Broka darbs pavēra ceļu mūsdienu modernajai neirofizioloģijai: idejai, ka ir iespējams identificēt mentālās funkcijas, kuras ir neatkarīgas viena no otras, un kuras ir atkarīgas no dažādiem smadzeņu procesiem.
Daudz nesenāks piemērs- feremeris, zināms kā “MX” sūdzējās par to, ka nespēj atpazīt sejas. Mirklī, kad viņš ieradās, lai veiktu testus, viņa spēja atpazīt cilvēku sejas bija atgriezusies, bet viņš vēl joprojām nespēja atpazīt savas govis. Lai to novērstu, ir ticis veikts pētījums par ganu, kurš saglabāja spēju atpazīt savas aitas, bet vairs nespēja atpazīt cilvēku sejas. Tādējādi novērojams, ka cilvēku un dzīvnieku seju atpazīšana noris dažādos procesos.
Tātad mēs varam daudz mācīties par to kā strādā smadzenes, pētot cilvēkus, kuriem ir specifiskas grūtības, piemēram tie, kuriem bijuši smadzeņu bojājumi, vai attīstās demence. Tai pat laikā mēs vara mācīties no tiem, kuriem ir neierasti talanti vai spējas, kā piemēram personas ar autismu, kuras var pilnība atcerēties skaņdarbu jau pēc vienas klausīšanās reizes. Ar ko šīs smadzenes atšķiras?
Mūsdienās, protams, ir iespējams izmatot modernas metodes, lai aplūkotu smadzenes, līdzīgi kā atverot motora pārsegu, bet tas ne vienmēr sniedz mums nepieciešamās atbildes, vai pasaka visu par patiesajiem mentālajiem procesiem, tādiem kā – kā mēs atceramies vai kā mēs domājam. Lai to uzzinātu, mums ir jāzina vairāk kā tas, ko varam uzzināt no smadzeņu skanēšanas, uzzinot, kuras daļas ir aktīvas. Mums ir jāzina, ko smadzenes dara. Šis ir mirklis, kad tiek iesaistīta kognitīvā profila veidošana.
Ārpus skanēšanas.
Novērojot kā cilvēki veic dažādu mentālo testu izpildi, tādu kā vārdu saraksta atcerēšanās vai problēmrisināšanas uzdevumi, mēs varam meklēt atkārtojošus stipro un vājo pušu modeļus, kā rezultātā varam identificēt pamata mentālos procesus.
Kad šo pieeju izmantojam kādam specifiskam traucējumam, kā piemēram, autisms, mēs saprotam konkrētas uzvedības iemeslus un tas sniedz svarīgu pavedienu smadzeņu izmaiņu izpratnē. Piemēram pētnieki ir atklājuši, ka bērni ar diagnozi – Autiskā spektra traucējumi, uztver un apstrādā informāciju citādāk kā citi un tas izskaidro to, kāpēc viņi viegli kļūst apjukuši jaunā vai trokšņainā un cilvēkiem pilnā vidē. Šie atklājumi palīdzējuši neirozinātniekiem atrast specifiskas smadzeņu izmaiņas.
Kognitīvā profila veidošanas pieeja var tikt izmantota, gan klīniskos apstākļos, gan, lai palīdzētu saprast konkrētu traucējumu dabu. Piemēram, raksta autora veiktajā pētījumā kognitīvā profilēšana tika izmantota, lai atšķirtu Alcheimera saslimšanu no citu tipu demencēm. Individuālā ārstēšanas pieejā, šāda informācija palīdz, lai noskaidrotu medicīniskās ārstēšanas efektivitāti. Svarīgi atzīmēt, ka tas ļauj psihologiem nodrošināt pielāgotu stratēģiju kopumu, lai uzlabotu ikdienas dzīvi, kā piemēram, izmantojot specifiskas atmiņas trenēšanas tehnikas un citu psiholoģisku atbalstu. Teorētiski, šī informācija sniedz būtisku ieskatu arī tajā kā, piemēram, dažādu veidu demences ietekmē atmiņu un arī paskaidro procesus, kuri notiek ar veselu cilvēku atmiņu.
Kamēr pētnieki turpina attīstīt savu izpratni par to, kā mēs domājam, runājam, atceramies un kāpēc tas dažiem cilvēkiem ir atšķirīgi, vēl joprojām ir daudz, ko izzināt un par ko mācīties, lai izprastu kā smadzenes veido prātu. Piemēram raksta autora un citu pētnieku pētījums, kurā piedalījās cilvēki ar traumatisku smadzeņu bojājumu, norāda uz to, ka dažiem cilvēkiem, balstoties uz standarta magnētiskās rezonanses rezultātiem, kuriem nav smadzeņu struktūru bojājumi tāpat ir novērojamas diezgan būtiskas grūtības dažādos ikdienas dzīves darbos.
Smadzeņu skenēšana nevar mums visu skaidri pateikt. Tas, ka varam pētīt padziļinātāk zem smadzeņu “motora pārsega” ir aizraujoši, bet ir svarīgi turpināt pētīt arī to, kā cilvēki domā.
P.S. Izmanto iespēju un apmeklē RigaBrain seansus, lai prāts būtu brīvs no liekā!