Valodas pret demenci




Tomass Baks (Thomas Bak) runā vairāk nekā sešās valodās. Kā Edinburgas Universitātes kognitīvais neirologs, viņš savos pētījumos cenšas skaidrot, kā divvalodība var palīdzēt saglabāt veselīgu mentālo stāvokli.


Ko jūs pētāt?

Iepriekšējos pētījumos ir pierādīts, ka cilvēki, kas runā vismaz divās valodās, pat saslimstot ar Alcheimera slimību, mēdz to iegūt salīdzinoši vēlāk – vidēji četrus vai piecus gadus vēlāk nekā vienā valodā runājoši cilvēki. Šie pētījumi tika veikti Kanādā, kur bilingvāļi parasti ir imigranti, tāpēc, protams, pētījumu dizains jāveido tā, lai maksimāli apzinātu mainīgos lielumus - cilvēkiem ir atšķirīga etniskā izcelsme, dzīvesveids, uzturs un tā tālāk. Es sadarbojos ar savu kolēģi Suvarnu Alladi Haiderabadu, kas šo aspektu pēta Indijā - vienā no lielākajām daudzvalodu valstīm pasaulē. Mēs piesaistījām savam koppētījumam vairāk nekā 600 pacientus ar dažādiem demences veidiem. Šie cilvēki runā vai nu vienā, vai divās valodās, un starp viņiem imigrantu nav. Izslēdzot šo mainīgo, varam droši secināt – divvalodības aspekts neļauj pavisam novērst demenci – daži vienalga ar to saslims, tomēr vidēji tā aizkavēsies par četriem vai pieciem gadiem.


No kurienes rodas šī valodu prasmju aizsargājošā iedarbība?

Ir dažādas teorijas, bet populārākā - divvalodība ir sava veida pastāvīga pieredze. Tai nepieciešama liela kognitīvā elastība - pārslēdzoties starp valodām, mēs nomācam to, kuru attiecīgā brīdī neizmantojam. Šādi tiek nodrošināta praktiski nemainīga smadzeņu mācīšanās pieredze.


Kā ir ar demences formām, kas nav Alcheimera slimība?

Mēs šobrīd veicam pirmo pētījumu, aplūkojot trīs dažādus demences veidus. Rezultāti būs zināmi tuvākajos gados.


Vai valodas ir jāapgūst no bērna kājas?

Pašlaik mēs veicam pētījumus, un ir daži secinājumi, kas liek domāt, ka priekšrocības ir gan agrīnā, gan vēlāku gadu valodas apguvē. Abos gadījumos jaušama labvēlīga ietekme attiecībā uz demences aizkavēšanu.


Vai valodas ir jāpārvalda pilnībā?

Ilgu laiku divvalodības pētījumos tika pētīti bērni, kas aug kopā ar vecākiem, kur viens runā vienā valodā, un otrs - citā valodā, un bērns aug, pilnīgi brīvi kontaktējoties abās valodās. Problēma ir tā, ka šāds dizains lielāko daļu bilingvālo cilvēku neatspoguļo.

Patiesībā cilvēki var mācīties valodas vienu pēc otras – viņi var arī nesasniegt pilnīgi brīvu valodas pārvaldīšanas stadiju, svarīgi ir, ka var sarunāties. Cik daudz ir jātrenē valodas – to šobrīd mēs nevaram pateikt.


Jo vairāk valodu, jo labāk?

Mēs strādājam arī pie šī jautājuma, un ir bijuši dažādi rezultāti, tāpēc nevaru sniegt precīzu atbildi. Drīzāk atbilde varētu būt saistīta ar to, cik bieži jūs pārslēdzaties starp valodām, nevis cik daudz dažādu valodu jūs protat.



Vai šie rezultāti ir pamatā arī jūsu motivācijai runāt tik daudzās valodās?

Kad es augu, bija daudz aizspriedumu - cilvēki domāja, ka, ja bērns tiek audzināts runāt divās valodās, tas beigsies ar šizofrēniju. Tāpēc mana māte man ļoti negribīgi iemācīja dzimto valodu – vācu. Es augu Polijā. Vēlāk mans doktora grāds tapa par valodas traucējumiem, tāpēc es nonācu “valodu vidē”. Es katru dienu vairāk vai mazāk lietoju četras valodas, runāju poļu valodā ar savu meitu, vācu valodā - ar izcelsmes ģimeni un draugiem, angļu valodu izmantoju darbā, un mana sieva ir spāniete, ar viņu sazināmies spāniski.



Nekad speciāli neesmu mācījies valodas, - tā bija mana aizraušanās. Bet tagad, strādājot ar divvalodības izpēti, mēs cenšamies, lai mūsu meita jau no bērnības prastu trīs valodas. Bērnam tās nav papildu pūles – kāpē gan ne? Mums nav, ko zaudēt, varam tikai iegūt. 


Valodnieki izmanto RigaBrain seansus, lai uzlabotu valodas apgūšanas ātrumu.

 +371 27771821